Liliju audzēšana

Ja Jums nav izdevies iegādāties kādu no izdevniecības 'Lauku Avīze' izdotajām 'Liliju Avīzēm', šeit piedāvājam fragmentus no 3. 'Liliju Avīzes'.

Biežāk uzdotie jautājumi
Kas jāievēro iegādājoties liliju sīpolus?
Vietas izvēle un agrotehnika
Pavairošana
Slimības
Augsnes skābums
Augu aizsardzības līdzekļi
Kaitēkļi

Biežāk uzdotie jautājumi

- Vai liliju sīpolus jāžāvē tā pat kā tulpju sīpolus?
Nē, liliju sīpolus nedrīkst žāvēt. Žāvēti tie aizies bojā.

- Vai liliju sīpolus var stādīt tūlīt pēc iegādāšanās?
Jā, tas ir pat vēlams.

- Kā uzglabāt liliju sīpolus, ja nav iespējams iestādīt tūlīt?
Sīpoli jāievieto plēves maisiņā kopā ar pussausu kūdru, zāģu skaidām, smiltīm vai citu substrātu vēsā vietā (ledusskapī vai pagrabā). Trompetliliju un austrumliliju sīpolus nedrīkst sasaldēt.

- Kad var stādīt lilijas?
Cauru gadu, kad vien netraucē pilnīgi nepiemēroti apstākļi, piemēram sasalusi zeme. Tomēr jāatceras, ka vēlu rudenī stādīti sala jūtīgo trompetliliju, austrumliliju vai orientpetu sīpoli būs mazāk noturīgi pret salu, tāpēc tie rūpīgāk jāpiesedz. Savukārt stādot pavasarī jāuzmanās nenolauzt liliju asnus, ja tādi jau parādījušies.

- Vai liliju sīpoli rudenī jāizrok?
Nē, nav jāizrok. Gandrīz visas lilijas labi ziemo augsnē, tikai visjūtīgākās jāpiesedz.

- Vai lilijas ziemā neizsals? Vai un kā tās ziemā būs jāsedz?
Āzijas lilijas nav jāsedz. Tās lieliski ziemo, izņemot ļoti retus gadījumus, kad neilgi pirms sala iestādīti apzvīņoti sīpolu serdeņi un sals sasniedz -30?C. LA lilijs pārsvarā ir tik pat izturīgas vai tikai nedaudz jūtīgākas kā Āzijas lilijas. Latvijā selekcionētās trompetlilijas irdenā zemē parasti labi pārziemo bez apseguma vai ar pavisam niecīgu apsegumu. Izņēmums var būt ļoti augstās ziemas. Austrumlilijs jāsedz pamatīgāk un jāstāda dziļāk. To sīpoli nedrīkst sasalt. Lielākā daļa jaunās orienpetu grupas (OT) liliju ziemo samērā labi. Daudzas no tām pret salu ir pat izturīgākas par tompetliljām.

- Kas notiks ar liliju sīpoliem ja laksti vasaras beigās nokrituši ar pelēko puvi?
Nekas slikts nenotiks. Nākošajā vasarā sīpols dos jaunu, veselīgu dzinumu un priecēs ar ziediem. Tikai rudenī rūpīgi jāsavāc visas vecās liliju lapas un laksti, zeme jāapkaisa ar pelniem, vēlam augsni mulčēt.

- Vai vasarā pārstādīts lilijas sīpols (bez laksta) tajā pašā vasarā ziedēs?
Nē, neziedēs. Jaunu lakstu un ziedus sīpols dos tikai nākošajā vasarā.

- Vai šis sīpols man nākošgad ziedēs?
Uz šo jautājumu ļoti grūti atbildēt neredzot pašu sīpolu. Tomēr ir daži vispārīgi rādītāji, ko vērts ņemt vērā: Āzijas un LA liliju zirņa lieluma sīpoliņš ziedēs pēc 2-3 gadiem, cūkas pupas lieluma sīpoliņš nākamajā vasarā var uzziedēt ar vienu ziediņu, tomēr, visticamāk, neziedēs vis. Plūmes lieluma sīpoliņam vajadzētu uzziedēt pat ar vairākiem ziediem. Trompetliliju un austrumliliju sīpoliem ir jābūt vismaz par trešdaļu lielākiem lai dotu tādu pašu ziedu skaitu.

- Cik dziļi jāstāda lilijas?
Līdzīgi kā daudzām citām sīpolpuķēm, izmantojams „trīs sīpolu likums”, tas nozīmē, ka jāstāda trīs sīpolu dziļumā. Piemēram, ja sīpols ir 4cm augsts, tad: 3 x 4 = 12. Tātad bedrīte jārok 12cm dziļa un virs sīpola būs 8cm augsne.

- Cik tālu citu no citas jāstāda lilijas?
Atkarībā no šķirnes auguma, 15 – 20cm. Mazos sīpoliņus var stādīt tuvāk. Martagonlilijas un citas lēni augošās lilijas, ko paredzēts nepārstādīt daudzus gadus, ir vērts stādīt pat tālāk citu no citas.

-Vai lilijas saziedas?
Nē, nesaziedas. Uz šo atbildi parasti saņemtas divu veidu iebildes:
1) Jā, bet man sākumā bija visādas skaistas lilijas, bet tagad palikušas tādas svītraini plankumainas, sīkas, šķības.
Diemžēl, šķiet, ka šajā dārzā izplatījusies vīrusu infekcija. Te zāles vienas – visus slimos augus - uz ugunskuru!
2) Jā, bet man sākumā bija tādas skaistas lilijas, gan baltas, gan rozā, gan sarkanas, bet tagad visas dzeltenas vai oranžas.
Zinātāji stāsta, ka oranžajām un dzeltenajām lilijām sīpoli esot sīvāki, savukārt baltajām un rozā – saldāki. Žurkas to prot novērtēt! Un gan jau, ka tur pa to baru bija arī kāds sīks dzelteno vai oranžo liliju sīpoliņš. Tas tagad izaudzis un savairojies.

- Kas ir īstās baltās lilijas?
Atkarībā no tā, kuras lilijas jautātājs bērnībā redzējis un ieskatījis, atbildes var būt divējādas.
1) Lilium candidum, sniegbaltā lilija, dēvēta arī par madonnliliju vai baznīcas liliju. Sīpoli balti ar apaļīgām biezām zvīņlapām. Stāda sekli, jo stublājs neveido piesaknes. Rudenī veidojas lapu rozete. Ziedneša apakšējās lapas ir lielas, platas, uz augšu kļūst arvien sīkākas un piekļaujas stublājam. Ziedi pavērsti uz sāniem pilnīgi balti kā no ārpuses, tā no iekšpuses. Putekšņi gaiši dzelteni. Spēcīga salda smarža. Zied jūlija sākumā.
2) Lilium regale, karaliskā lilija. Sīpoli brūni ar purpurvioletu nokrāsu. Zvīņlapas garenas, nosmailinātas. Lapas šauras ar izteiktu vidusdzīslu vienmērīgi izvietotas uz stublāja. Augot lapu gali raksturīgi ierullējušies uz leju. Ziedi ļoti lieli, balti, vērsti uz sāniem vai ieslīpi uz leju. Ziedlapu ārpusē ribojums (vidusdzīsla) parasti ietonēta purpurbrūnos toņos. Zieda rīklīte gaiši dzeltena vai citrondzeltena. Putekšņi gaiši dzeltenbrūni. L. regale var. album zieda ārpuses tonējums var būt kremīgs, viegli zaļgans vai rožains. Putekšņi gaiši dzelteni. Smarža ļoti spēcīga, smagnēja.

- Vai martagonlilijas ir tās pašas Daugavas lilijas?
Visas Daugavas lilijas ir martagonlilijas, bet ne visas martagonlilijas ir Daugavas lilijas. Par Daugavas lilijām var runāt tikai tādā gadījumā, ja droši zināms, ka šo martagonliliju senči nākuši no Daugavas krastiem. Tomēr arī tad jāņem vērā, ka tur varēja nonākt no tālās Vāczemes atvestās un no muižu dārziem izbēgušās martagonlilijas. Par Daugavas lilijām saucamas tās martagonlilijas, kas augušas savvaļā Daugavas senlejā un nav ievestas no citām zemēm.

- Cik ilgi lilijas var augt vienā vietā bez pārstādīšanas?
Tas atkarīgs no tā, cik strauji veidojas pieaugums. Straujāk augošās āzijas un LA lilijas vēlams pārstādīt un ligzdas izdalīt pēc 2 – 4 gadiem. Lēnāk augošās lilijas var pārstādīt retāk. Dažkārt martagonlilijas vienā vietā var veiksmīgi augt pat vairāk kā 10 gadus. Stādījumi jāvēro, ja redzams, ka lilijas savairojušās un sablīvējušās un negrib vairs lāga augt un ziedēt, tad laiks pārstādīt.

Liliju sīpolus var iegādāties dažādos gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī. Nereti dzirdami diezgan asi strīdi par to, kad labāk stādāmas lilijas. Parasti gan šajos strīdos iesaistās cilvēki, kas paši nav nopietni izmēģinājuši kādu no variantiem. Patiesība ir tāda, ka katram gadalaikam ir savas priekšrocības un savi trūkumi.

Pavasarī lilijas piedāvā tie audzētāji vai tirgotāji, kam ir atbilstošas sīpolu uzglabāšanas iespējas. Parasti tie ir holandiešu sīpolpuķu tirgotāji, tomēr pēdējā laikā arī Latvijas audzētāji arvien vairāk aprīko atbilstošas glabātavas.

Priekšrocības: Nebūs ilgi jāgaida līdz ziedēšanai, stādīšanu varēs veikt reizē ar citu augu pavasara stādīšanu, sīpols normāli apsakņosies un turpinās augt.

Trūkumi: Skaistajos iepakojumos bieži pārdošanā nonāk iekaltuši vai pat pilnīgi sakaltuši liliju sīpoli. Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ holandiešu tirgotāji lilijas iesaiņo perforētos maisiņos. Tādi varētu būt labi tulpēm vai gladiolām, bet lilijas tajos izžūst. Viss būtu labi, ja šos sīpoliņus pārdotu īsā laikā pēc iesaiņošanas, tomēr īstenībā tie pavada ilgu laiku dažādās vairumtirdzniecības noliktavās, pēc tam veikalu plauktos. Galu galā daudzi no tiem vairāk līdzinās žāvētām plūmēm un ir beigti.

Uzmanību! Pērkot iesaiņotos liliju sīpolus, katrs sīpoliņš rūpīgi jāaptausta! Tam jābūt nebojātam stingram un blīvam.

Glabāšanas laikā var parādīties tipiska zilā pelējuma (Penicillium) bojājumi. Ja sīpols tikai nedaudz skarts, tad slimās vietas izgriež ar asu nazīti vai atlauž bojātās zvīņlapas. Parasti pēc iestādīšanas zilais pelējums tālāk nebojā sīpolu. Tā ir tipiska uzglabāšanas kaite. Ja tomēr zilais pelējums skāris sīpola pamatni, tad izredzes, ka tas izdzīvos, strauji samazinās.

Vasarā var nopirkt liliju stādus ar visu ziedu.

Priekšrocība: Var labi novērtēt stāda veselību un šķirnes atbilstību.

Trūkums: Grūtāk aiznest mājās.

Uzmanību! Stublājs jāsaīsina uz pusi. Ziedu pēc pārstādīšanas nedrīkst atstāt klāt, tas novājina sīpolu.

Var nopirkt sīpolus pēc ziedu izdzīšanas ar daļu stublāja vai bez tā.

Priekšrocība: šādi var iegādāties pavisam |”karstus” jaunumus no Holandes.

Trūkums: Ne visas jaunākās griezto ziedu šķirnes labi augs dārzā.

Nedaudz palielinās vīrusslimību risks, jo ziedus parasti griež ar šķērēm vai nazīti un tā var viegli pārnēsāt vīrusu infekcijas. Protams, tikai tajā gadījumā, ja siltumnīcā ir slimi augi.

Vēl var iegādāties liliju sīpolus no kolekcionāriem un selekcionāriem liliju izstāžu laikā.

Priekšrocība: Liels šķirņu sortiments, pārsvarā atlasītas dārziem piemērotas šķirnes.

Kopumā priekšrocība stādot vasarā: sīpoliem ir daudz laika kārtīgi apsakņoties. Tam var būt nozīme, ja stāda pret salu jūtīgākas šķirnes un ja nāk īpaši barga ziema.

Kopumā lielākais trūkums stādot vasarā ir ilgā gaidīšana līdz ziedēšanai. Lilijas dzīs jaunu stublāju ar pumpuriem un uzziedēs tikai nākamajā vasarā. Līdz ar to ilgāku laiku līdz ziedēšanai sīpols būs pakļauts grauzēju uzbrukumiem.

Rudenī pārsvarā var iegādāties Latvijā audzētus liliju sīpolus.

Priekšrocības: Iespējama izdevīgāka sīpolu cena. Tomēr rudenī vislielākie ieguvēji ir liliju audzētāji. Tas sīpoliņš, kas vasarā vēl bija par sīku, septembra vidū un otrajā pusē sasniedz savu sezonas maksimālo izmēru un droši var ceļot uz tirgu.

Trūkumi: Vēlu rudenī – novembrī, decembrī stādot pret salu jūtīgas šķirnes, tās rūpīgāk jāpiesedz.

Ne vienmēr rudenī stādot būs patīkams laiks.

Ja vien dārgie liliju draugi zinātu cik liela nozīme ir pareizai vietas izvēlei, tad noteikti daudz nopietnāk izvēlētos vietu liliju stādīšanai.

Ja vēlaties, lai jūsu lilijas ziedētu ar katru gadu ar vien krāšņāk un pēc iespējas mazāk slimotu ar liliju slimībām, tad ļoti nopietna vērība jāpievērš vietas izvēlei. Visbiežāk pieļautā kļūda vietas izvēlē ir tāda, ka visu liliju kolekciju cenšas sastādīt vienā vietā, vienkopus, četrstūrainā dobītē. Diemžēl rezultāts ir tāds, ka pēc dažiem gadiem šī skaisti iecerētā dobīte pārvēršas par liliju kapu kopiņu. Vispareizāk būtu lilijas stādīt nelielās grupiņās dažādās dārza vietās, vienā vietā pa 3-5 sīpoliem, šīs grupiņas novietojot pēc iespējas tālāk vienu no otras. Tādējādi līdz minimumam tiks samazināta liliju slimību izplatīšanās, katra grupiņa atsevišķi dzīvos savu dzīvi, un, ja arī kādā iemetīsies kāda kaite, tā tūlīt nesabojās visu liliju kolekciju. Pareizi izvietojot lilijas dārzā, var panākt to, ka miglošana pret sēnīšu slimībām, piemēram, pret pelēko puvi praktiski nav nepieciešama, un lilijas ir zaļas līdz pat vasaras beigām. Arī dārzu arhitektiem, daiļdārzniekiem būtu kas sakāms par liliju izvietojumu. Četrkantainās dobītes varbūt ir labas salātu vai burkānu audzēšanai, bet ne puķu dārzā. Daudz skaistāk lilijas izskatīsies ja katrai grupai, katrai šķirnei būs sameklēta vienīgi tai piemērotā visskaistākā vieta blakus atbilstošas krāsas kaimiņaugiem dažādām ziemcietēm, skujeņiem vai krūmiem, saskaņojot liliju krāsu ar blakus augošo augu lapu vai ziedu krāsu. Piemēram, vēlu ziedošās tīģerlilijas Lilium lancifolium brīnišķīgi izskatās vienā grupā blakus agrajiem flokšiem. Agrāk ziedošās oranžās lilijas brīnišķīgi izskatīsies blakus zilganajām vai raiblapu hostām, rozā lilijām lielisku fonu veidos sudrabainās dārza vērmeles vai sudrabainie ložņu kārkliņi. Lilium candidum, sauktām par baznīcas jeb Madonnlilijām, lielisks kaimiņaugs varētu būt plīvurpuķe ar savu smalko lapojumu vai asparagi. Šie ir tikai daži piemēri. Patiesībā iespēju un kombināciju dažādība ir neierobežota, un dārznieks var strādāt kā gleznotājs ar otu, salāgojot visdažādākās krāsu nianses.

Otra kļūda, gan mazliet retāk pieļauta, tomēr diezgan raksturīga, ir tāda, ka lilijas cenšas stādīt aizvējā. Cilvēki sūdzas: „Man ir dārzs pašā kalna galā, es jau tur lilijas nevarēšu audzēt.” Patiesībā ir gluži otrādi. Jo atklātāka vieta, jo labāk lilijām. Lilijas vējā nelūst, izņemot varbūt dažas šķirnītes ar nenoturīgākiem kātiem, bet tā jau ir vairāk selekcionāru problēma. Lilijām ir jābūt ar noturīgiem kātiem, un lielum lielākā daļa tādas arī ir. Tās iztur pat visstiprākos vējus. Atklātā vietā ātri nožūst rīta rasa, un līdz ar to daudz mazāk izplatās pelēkā puve botrytis elliptica.

Savukārt aizsargātā vietiņā, aizvējā, rīta rasa uz lapām parasti saglabājas daudz ilgāk, un iespēja lilijām saslimt ar pelēko puvi ir daudz lielāka, līdz ar to lilijas sagādās mazāk prieka. Ja iespējams, liliju stādīšanai ieteicams izvēlēties austrumu nogāzi. Austrumu nogāzi no rīta apspīd saules stari un ātri nožāvē rasu. Pirms izvēlaties īsto vietu liliju stādīšanai, miglainos vasaras vakaros vēlams pavērot, kur ir visvairāk un kur ir vismazāk miglas. Ja dārzs ir liels un ir iespēja izvēlēties, tad noteikti vajadzētu izvēlēties vietu, kur ir mazāk miglas. Migla nozīmē rasu, rasa nozīme mitras lapas un pelēkas puves attīstību. Bieži jautā par to, vai lilijas var stādīt saulē, vai lilijas var stādīt ēnā. Patiesība ir tāda, ka gandrīz visas lilijas, kas mums Latvijā ir pieejamas, var stādīt pilnā saulē un nekas ļauns nenotiks. Visas lilijas var stādīt arī pusēnā. Ēnā zem kokiem gan labi jutīsies tikai nedaudzas liliju sugas vai šķirnes. Vispirmām kārtām zem kokiem ieteicams stādīt martagonlilijas. Tās ir ļoti pateicīgas, daudzus gadus aug vienā vietā, ar tām lieliski var izveidot romantiskus stūrīšus ar martagonliliju grupām, piemēram, blakus lapenei vai zem ābeles. Ir vēl dažas ļoti reti satopamas savvaļas liliju sugas, kam labāk patiktu pusēna vai ēna, bet tādas pie mums praktiski nav nopērkamas. Vēl būtu jāievēro universāls liliju stādīšanas princips – galva saulē, kājas ēnā. Tas nozīmē, ka vislabāk lilijas stādīt starp ziemcietēm vai viengadīgām puķēm, kuru lapojums noēno zemi, bet tomēr nevajadzētu stādīt tā, ka tiek noēnotas visas liliju lapas. Tādā gadījumā lilijas mocīsies un tām pietrūks gaismas. Ja tomēr lilijas ir iestādītas pilnā saulē, un šajā vietā nav paredzēti citi audziņi, kas varētu noēnot zemi, tad zemi noteikti vajadzētu mulčēt. Mulčai var izmantot kūdru, koku mizas, kompostus.

Stādot lilijas dārzā attālumam starp sīpoliem jābūt 15 – 25cm atkarībā no šķirnes auguma. Milzu auguma šķirnes, kā piemēram ‘Lesslie Woodriff”, jāstāda vēl retāk. Stādīšanas dziļums tāds pat kā tulpēm (trīs sīpolu dziļumā), bet atšķirībā no tulpēm šie sīpoli nebūs jākustina. Ātri augošās Āzijas, trompetlilijas un austrumlilijas jāpārstāda pēc trim četriem gadiem, turpretī lēni augošās Kaukāza un martagonlilijas dažkārt vienā vietā var augt desmitiem gadu. Pavisam sekli (virs sīpola tikai 2 - 3 cm augsnes kārtiņa) stādām baltā lilija L. candidum.

Literatūrā ir atrodami dažādi padomi par to, ka tai vai citai liliju sugai būtu piemērotāka mālaina, smilšaina vai kūdraina augsne. Attiecībā uz savvaļas liliju sugām šiem padomiem ir praktiska nozīme, tomēr mūsdienu liliju hibrīdi ir ļoti labi piemēroti augšanai dažādās augsnēs. Liliju saknēs nav gaisa vadaudu, tādēļ tās ir pilnībā atkarīgas no gaisa daudzuma augsnē. Pārāk mitras, pārpurvotas un sablīvētas augsnes var liliju sīpoliem būt liktenīgas. Autors ir novērojis ļoti labi augošas lilijas gan stipri mālainā zemē, gan kāpu zonā. Kāds tad ir noslēpums, kāpēc dažās vietās lilijas aug teicami neatkarīgi no augsnes fiziskā sastāvu, bet dažās vietās negrib augt, kaut arī augsnei it kā ir piemērota lilijām. Novērojums ir tāds, ka lilijas vislabāk aug „dzīvā” augsnē, tas ir, augsnē, kura ir ielabota jau ilgus gadus, augsnē kurā ir daudz slieku un citu labvēlīgu augsnes organismu. Tāda augsne būs irdena, tajā labāk saglabājas mitrums, tajā labāk izdalās minerālvielas, un lilijas tās var labāk izmantot. Ja augsne ir lieliski ielabota un bagāta ar sliekām, tad smagā mālainā augsnē var sasniegt labākus rezultātus nekā vieglā augsnītē, vienīgi smagajā augsnē būs nopietni jādomā par vārīgo liliju šķirņu piesegšanu ziemā.

Ja nu tomēr nav paveicies ar vietu dārza izveidei, ja augsnīte ir noplicināta, tad vajadzēs ņem palīgā arī minerālmēslus. Augsnes ielabošana ir ilgstošs process daudzu gadu garumā, un nevarēs noplicinātu augsnīti dažu gadu laikā ar lielām kūtsmēslu vai citas organiskas devām padarīt par lielisku dārza augsni. Nāksies ņemt talkā minerālmēslus, lai pareizi regulētu lilijām nepiecienāmo barības vielu daudzumu. Pareizi mēslotas lilijas daudz mazāk slimos ar pelēko puvi. Gandrīz visi mūsdienu liliju hibrīdi ir „rijīgas” puķes. Tās prasa diezgan lielas mēslojuma devas. Tomēr vajadzētu izvairīties no pārmēslošanas ar slāpekli. Palielināta slāpekļa deva būtiski palielina risku, ka lilijas priekšlaicīgi var saslimt ar pelēko puvi, tādēļ pavasarī labāk lietot pilnmēslojumu. Autors jau ilgāku liku ir izvēlējies norvēģu firmas „Hydro” ražotos granulētos minerālmēslus „Hydrocomplex Partner”. Šis mēslojums skaitās līdzvērtīgs plaši pazīstamajam „Kemira Cropcare 10-10-20”. Visumā „Hydrocomplex Partner” ir maigāka iedarbība, līdz ar to mazāk problēmu, nav tik ļoti jābaidās pārmēslot. Ja arī paslīdēs roka un kādā vietā netīšam uzbirs tā pavairāk granuliņu, nekas ļauns nenotiks, vienīgi būs nedaudz vairāk iztērēti minerālmēsli. Tomēr „Hydrocomplex Partner” satur mazāk mikroelementu. Izteikta Mikroelementu trūkuma gadījumā tie jādod atsevišķi papildus. Savukārt „Kemira Cropcare 10-10-20” satur vairāk mikroelementu. Sevišķi bagātīga ir mangāna deva. Mangāns uzkrājas augsnē un lietojot šo mēslojumu palielās devās gadu no gada var rasties grūti labojamas problēmas. Kompleksos minerālmēslus var lietot gan pavasarī, gan atkārtoti pirms liliju ziedēšanas. Ja to lieto pavasarī, tad vislabākie rezultāti ir sasniedzami, ap katru liliju stādu nokaisot aptuveni vienu tējkaroti granulu vai arī izsējot aptuveni 70g uz 1 kvadrātmetru un tūlīt pat plānā slānītī ar mulču nosedzot granulas. Tad granulas lietū pārāk ātri neizšķīdīs, tās paliks augsnes virskārtā un visas vasaras garumā palēnām baros augu. Līdz ar to lilija nesaņems mēslojuma šoku un nebūs jāsteidz tik drīz dot nākamo papildmēslojuma devu. Ja nav vairāk laika un vēlēšanās, tad šī varētu palikt vienīgā mēslošanas reize gadā.

Veģetācijas laikā ar labiem panākumiem var lietot arī dažādos tagad pieejamos mēslošanas līdzekļus, kuri domāti piebarošanai caur lapām miglojot, tomēr vajadzētu izvēlēties tādus, kas satur mazāk slāpekli un vairāk kāliju.

Viena no izplatītākajām problēmām Latvijā ir kālija trūkums augsnē, tāpēc liliju audzētājiem un ne tikai liliju audzētājiem vajadzētu iegādāties kālija sulfātā granulas un rudeņos pakaisīt uz stādījumiem. Vēlams lietot arī pamatmēslojumā kopā ar pilnmēslojumu. Ir dzirdēts viedoklis, ka kālija kaisīšana rudenī ir veltīga naudas izšķiešana, ka kālija jons ir kustīgs un palu ūdeņi to tik un tā aizskalos prom un nav nekādas jēgas kaisīt naudu zemē rudenī. Tiesa, kālija jons tiešām ir kustīgs, bet atkārtoti mēslojot ar kāliju saturošiem mēslojumiem, kālija saturs augsnē tomēr paaugstinās un nav tā, kas viss aiziet un aizplūst. Un tāpēc ir ļoti ietiecams rudenī pamēslot ar kālija sulfātu. Protams, rudenī pēc veģetācijas beigām var mēslot arī ar kālija hlorīdu. Rudenī to var droši darīt, kamēr sīpoli ir snaudoši, hlora joni tiem neko ļaunu nenodara un hlors līdz pavasarim aizskalojas pilnībā. Tomēr parasti augsnei trūkst ne tika kālijs bet arī sērs, tāpēc labāk būtu izvēlēties kālija sulfātu. Ja nepieciešams, pēc noziedēšanas var mēslot ar kālija – fosfora mēslojumu, piemēram, Kemira Cropcare PK 0:11:24 vai Kemira Cropcare 6:14:23 ar pazeminātu slāpekļa saturu. ies lapu žāklītēs! Vecos, dūšīgi mēslotos dārzos un vecās siltumnīcās bieži sastopama problēma ir fosfora pārbagātība. Literatūrā no tās ir nopietni brīdināts. Ja fosfora ir par daudz, tas traucē uzņemt citus barības elementus. Lai gan neliela fosfora pārbagātība lilijām neko ļaunu nenodarīs, ir vērts pameklēt tādus minerālmēslus, kuros fosfora ir ļoti maz. Ir arī tādi minerālmēsli, kuros fosfora nav pilnīgi nemaz, tomēr labāk izvēlēties tos, kuros ir kaut nedaudz fosfora, jo tas ir augiem uzņemamā, viegli šķīstošā formā. Vēl diezgan plaši izplatītā problēma ir dažādu mikroelementu trūkums. Tomēr, pat ja ir aizdomas, ka trūkst tas vai cits mikroelements, neveicot augsnes analīzi, būs ļoti grūti pateikt, kas tieši vainas augsnītei un tajā augošajam augam. Gāzt virsū lielas mikroelementu devas, nezinot precīzi, kas ir vajadzīgs, nebūtu prāta darbs, tāpēc, ja redzams, ka lilijām ir nopietnas problēmas ar barības vielu uzņemšanu, ka ir problēmas augsmē, tad būtu ļoti ieteicams veikt augsnes analīzes. No seniem laikiem veiksmīgi izmatots līdzeklis liliju mēslošanai un slimību profilaksei ir pelni. Rudenī pelnus var bērt līdz 100 g uz m2, pavasarī un vasarā mazāk, tomēr to var darīt, un tas pat ieteicams. Pirms liliju stādīšanas pamatmēslojumā autors parasti lieto pilnmēslojuma granulas „Hydrocomplex Partner”, kas pusi uz pusi sajauktas ar kālija sulfāta granulām. Īpaši nezinot, kas konkrētajā augsnē ir vai trūkst, šī varētu būt tāda vispārīga recepte. Tomēr drošāk ir precīzi zināt, kāds ir barības vielu sastāvs augsnē, un tad atbilstoši rīkoties. Skābāku augšņu kaļķošnai labi der dolomītmilti vai krīts. Vēl labāk lietot dolomītmiltu un krīta maisījumu. Savukārt pārāk kaļķainu augšņu neitralizēšanai visērtāk iestrādāt augsnē neneitralizētu kūdru un mulčēt ar kūdru.

Organisko mēslojumu lietošana lilijām ir vēlama un dažādus organiskos mēslojumus varat lietot ar labiem panākumiem. Visbiežāk lieto kūtsmēslus. Ja kūtsmēsli ir labi satrūdējuši, irdeni un neož, līdzinās augsnītei, tad tos var droši jaukt klāt kā pamatmēslojumu pirms stādīšanas dārza augsnei, ar tiem var mulčēt jau iestādītas lilijas. Savukārt ja kūtsmēsli nav sadalījušies, ja tie ir svaigi, to var lietot tikai, ierokot zem liliju stādījuma un atdalot liliju sīpolu no jēlajiem kūtsmēsliem ar vismaz 7cm biezu augsnes kārtu. Lilijas laidīs saknes uz leju un saknes pašas izvēlēsies cik viņam ņemt no svaigajiem kūtsmēsliem, un nekādu problēmu nebūs. Nekādā ziņā nedrīkst svaigus kūtsmēslus likt virs liliju sīpoliem vai tā, ka liliju sīpoli tieši saskaras ar tiem. Protams, var būt gadījumi, kad nekas slikts nenotiks, bet labāk tomēr neriskēt. Liliju audzēšanā ir lietojami arī vistu mēsli, tomēr jāatceras, ka tie ir ļoti, ļoti koncentrēti. Svaigus vistu mēslus labāk tomēr vispirms kompostēt un pēc tam lietot lilijām. Bez tam vistu mēslos var būt ļoti liels nezāļu sēklu daudzums. Arī šī iemesla dēļ vistu mēslus vispirms nepieciešams kompostēt. Kompostēšanas paņēmieni aprakstīti dažādi. Var kompostēt ar kūdru, ar zāģu skaidām. Kompostēt ieteicams lielākā kaudzē, lai kaudzes iekšienē celtos temperatūra, kas iznīcinās patogēnus un nezāļu sēklas. Kompostējot var lietot bioloģiskās kompostēšanas piedevas, kas paātrina procesu. No dažādajiem kompostiem, ko audzētāji paši sagatavo, visieteicamākais ir lapu komposts. Ir dzirdēti visdažādākie ieteikumi, ka tā vai cita koka lapas varbūt ir vai nav tik labas. Varbūt, ka ļoti smalkās niansēs tam ir kāda nozīme. Tomēr lilijām parasti visi lapu komposti ir labi. Lapu kompostus var jaukt klāt pie augsnes, ar tiem var mulčēt. No labi satrūdējuša lapu komposta, nedaudz to atjaucot ar dārza augsni, var veidot substrātu liliju sīksīpoliņu vai sējeņu pavairošanai. Nedaudz problemātiskāks varētu būt parastais dārza komposts, kurā satrūdējušas ļoti daudzu un dažādu augu daļas. Pastāv risks, ka tur var būt trūdējušas arī kādas sīpolpuķes vai citi augi, kuriem ir līdzīgas slimības kā lilijām. Ja komposts ir tiešām labi satrūdējis, problēmām nevajadzētu būt, ja vien nav iestādīta kāda sevišķi jūtīga šķirnīte.

Te būtu jāatceras galvenie priekšnoteikumi.

Pirmkārt, jo mazāk mitruma uz liliju lapām jo labāk.

Otrkārt, lilijas nav pārāk jūtīgas pret īslaicīgiem sausuma periodiem. Labāk lilijas laistīt retāk, toties tad vajadzētu salaistīt tā, lai ūdens tiešām tiek līdz liliju saknēm: tātad jālaista reti, bet pamatīgi. Liela sausuma laikā lilijas bez laistīšanas bez grūtībām varētu izturēt desmit dienas, varbūt pat divas nedēļas. Vieglās smilšu augsnēs vajadzētu laistīt biežāk, varbūt katru nedēļu. Var laistīt arī nedaudz biežāk, bet nevajadzētu aizrauties ar pārāk biežu rasināšanu. Protams, te runa ir par liliju stādījumiem, kuros tās jau labi apsakņojušās. Pavisam savādāk būs ar tikko iestādītām lilijām vai liliju bērniņiem, kuriem ir sekla sakņu sistēma. Tomēr princips paliek tas pats: ja reiz laista, tad pamatīgi, un tad ļaut kādu laiku lilijām padzīvot ar sausām lapām. Labāk laistīt no rīta, lai lapas pspētu nožūt.

No liliju dobēm rudenī rūpīgi jānovāc visas kritušās liliju daļas. Āzijas, LA un martagonlilijas nav jāsedz. Trompetlilijas un orienpetus der piesegt ar 7 - 12 cm biezu kūdras vai lapu slāni. Šo grupu šķirnes nav vienādi salcietīgas, tāpēc labāk piesargāties. Tiesa gan, Latvijā selekcionētās trompetlilijas ir krietni salcietīgākas par daudzām ārzemniecēm. Vairums šķirņu 2006. g. Ziemas -30 pārcieta pavisam labi. Tomēr vietās, kur temperatūra bija vēl zemāka vai arī sīpoli rudenī pārstādīti, daudzi izsala. Sevišķi rūpīgi jāsedz garziedu un austrumlilijas. Virs seguma var uzklāt polietilēna plēvi, lai pasargātu sīpolus no mitruma un puves. Vienīgi jābaidās, ka grauzēji šajās sausajās vietiņās var sarīkot dzīres ar sīpolu degustāciju.

Lilijas kas aug istabās podos, pa ziemu vajadzētu ienest pagrabā vai pierakt dārzā un apsegt, jo arī tām nepieciešams aukstuma periods.

Visvienkāršākais liliju pavairošanas veids ir sīpolu ligzdu dalīšana. Katrai liliju šķirnei ir savs raksturīgais sīpolu lielums. Kad tas sasniegts, sīpols sadalās. Ilgāku laiku augot vienā vietā, sīpoli izveido sablīvētas ligzdas. Ja laikus neizstāda katru sīpolu atsevišķi, tad lilijas novājinās un sāk slimot. Vislabāk sīpolu ligzdas izrakt rudenī. Tad ar rokām uzmanīgi pagrozot sīpolus atdala vienu no otra.

Daudzām lilijām pie stublāja pazemes daļas veidojas vairsīpoliņi. Tie turpina augt kamēr vien stublājs ir zaļš. Tiklīdz stublājs rudenī nobrūnē vai nokrīt ar pelēko puvi, tā nevajadzētu kavēties un tūlīt pat izrušināt vairsīpoliņus ar visu stublāja piesakņu kamolu. Stublāja galu vēlams izraut no sīpola. Ja stublāja gals pārāk stingri turas sīpolā, tad jāpiespiež zeme virs sīpola, lai to neizrautu līdzi. Vairsīpoliņus sāniski kustinot atlauž no stublāja. Daudzu šķirņu vairsīpoliņi iet bojā, ja tos laikus neizrok. Parasti mazie sīpoliņi ir vārīgāki un kaprīzāki nekā lielie, tiem vajadzīga labāka augsne, tāpēc pirmo gadu būtu vēlams audzēt lecektī.

Dažas lilijas lapu žāklītēs veido pumpursīpolus. Pumpursīpoliņus jāsavāc pirms tie atdalījušies no stublāja un noripojuši zemē. Ja stublājs inficēts ar pelēko puvi, arī tad nedrīkst kavēties, jo pelēkā puve var pāriet uz pumpursīpoliņiem. Tos var sēt 3-5 cm dziļās vadziņās un audzēt tā pat kā vairsīpoliņus. Daudzas lilijas, kas parasti neveido stublāja pumpursīpolus, to sāk darīt, ja izkniebj ziedpumpurus. Dažām Liliju šķirnēm, kā piemēram ‘Aelita’, ‘Nočka’, ‘Rjabinka’, pumpursīpoliņi ir tik audzelīgi, ka paši nekontrolēti sasējas un lilijas kļust par nezālēm. Protams, agresivitātē lilijas – nezāles nekad nepārspēs gārsu vai vārpatu, tomēr pavairojamo dobīšu augsnē paslēpušies „partizāni” spēj radīt šķirņu sajaukumu. Tāpēc pumpursīpoliņus vēlams savākt pat ja nav parēdzēts šķirni vairot.

Ja pumpursīpoli tomēr neveidojas, ir vēl viens paņēmiens, kā samērā strauji pavairot lilijas, proti: sīpolam atlauž ārējās zvīņlapas un izmanto kā spraudeņus. Liliju audzētāji to sauc par zvīņošanu. Pēc vairākām nedēļām gar lauzuma vietu pie zvīņlapu pamatnes veidosies sīki sīpoliņi. No liela sīpola var iegūt pat 50 – 70 labas zvīņlapas. Ja veco sīpolu nozvīņo gandrīz “pliku”, tas nākamajā gadā neziedēs. Parasti atstāj apmēram pusi sīpola. Tomēr jāatceras, ka vairāk jauno, mazo sīpoliņu dos tieši lielās, platās ārējās zvīņlapas. Bojātās zvīņlapas nav izmantojamas, jo tās visticamāk sapūs pašas un bojās tuvumā esošās zvīņlapas. Ja bojājums neliels, piemēram, ietrupējusi zvīņlapas galotnīte, to atlauž. Sīkos bojājumus var arī izgriezt ar asu nazīti, tomēr laušanai dodama priekšroka. Dārgiem sīpoliem lauzuma vietu ieteicams apputināt ar kokogles un maltā sēra (attiecībās 3:1) maisījumu. Tas nedaudz mazinās infekcijas iespēju, tomēr parasti tas nav nepieciešams. Ja sīpolu apskatot, redzams, ka to invadējuši tripši vai sīpolu mušu kāpuri, tad atlauztās zvīņlapas un atlikušais serdenis jākodina ar Bi58 vai Perfektu (skat. nodaļu „kaitēkļi un slimības”). Visērtāk sīpolus apzvīņot rudenī pārstādot lilijas. Dažas retākas trompetlilijau šķirnes, kā arī atsevišķas šķirnes no citām grupām zvīņotas rudenī visai slinki veido jaunos sīpoliņus vai neveido tos nemaz. Pavasarī sīpols ir aktīvāks, tāpēc var izmēģināt pavasara zvīņošanu. Ja arī tas nedod vēlamo rezultātu, tad atliek vien upurēt lilijas ziedu un izrakt sīpolu ziedēšanas sākumā. Šajā laikā sīpols ir nedaudz sarucis, jo ir atdevis spēkus, tāpēc varēs iegūt mazāk zvīņlapu. Toties tām būs maksimālais augšanas spars. Atlauztās zvīņlapas vispirms apmēram 2-3 mēnešus, dažām šķirnēm pat ilgāk, jātur istabas temperatūrā, kamēr pie zvīņlapu pamata izveidojas dažāda izmēra sīpoliņi. Zvīņlapas un jaunie sīpoliņi nedrīkst iekalst. Uzglabājot zvīņlapas dzīvoklī kur ir maz vietas, tās izdevīgāk sabērt jaunos polietilēna maisiņos, aizsiet tos un novietot uz skapjaugšas. Ja zvīņlapu ir vairāk par riekšavu, tās kādu laiku līdz kamēr nesāk veidoties saknītes var glabāt maisiņā bez jebkāda substrāta, tikai maisiņš nedrīkst būt caurs. Zvīņlapas pašas uzturēs sev vēlamo mitrumu. Vēlāk gan vēlams zvīņlapas sajaukt ar kādu mitrumu uzturošu substrātu: perlītu, skalotu granti, sfagnu sūnām vai neitralizētu kūdru. Ja zvīņlapu ir maz, tās sajauc ar substrātu un tad ievieto maisiņā. Substrātam jābut tikai pavisam nedaudz mitram, jo pārlieks mitrums var veicināt zvīņlapu pūšanu. Ja sīpols dārgs vai šķirne slimīga, tad pret puvi vērts lietot trohodermīnu vai Bioefekta ražoto Bioloģisko mēslojumu lilijām. Maisiņi regulāri jākontrolē, vai nesākas puve. Ja tā tomēr sākusies, tad slimās zvīņlapas nekavējoties jāizvāc. Vēlams izmantot jaunus plānos HDPE (plānos čaukstošos) maisiņus. Šie maisiņi ir tik plāni, ka cauri tiem iespējama gāzu apmaiņa, tie „elpo”. Pat ja no vienas šķirnes ir ļoti daudz zvīņlapu, tās nedrīkst salikt vienā lielā maisā. Var sākties smakšana! Nevajadzētu lietot maisiņus, kas lielāki par 2 – 3 litriem.

Ja telpas atļauj, izdevīgāk zvīņlapas uzreiz pēc atlaušanas spraust apmēram 10 cm dziļās kastītēs ar bagātinātas kūdras substrātu. Divas trešdaļas kastītes piepilda ar substrātu, izvieto zvīņlapas aptuveni 2-3 cm attālumā citu no citas, sīkās zvīņlapas liek blīvāk, tad pārējo substrāta daļu, aptuveni 3 – 4cm uzber virsū. Zvīņlapas var spraust arī 3 - 5 cm biezā perlīta vai skalotas grants slānī, kas uzbērts virs trūdvielām bagātas augsnes kārtas. Jāuzmanās lai zvīņlapu pamatnes nesaskartos ar augsni. Ja siltuma periodā zvīņlapas atrodas kastītēs, jāraugās, lai substrāts vienmēr būtu mazliet mitrs. Kastītes var pārsegt ar stiklu vai polietilēna plēvi. Gaisma nav vajadzīga. Pēc diviem – trim mēnešiem kastītes jānovieto aukstumā. Ja Āzijas liliju jaunie sīpoliņi pirms aukstuma perioda sāk dzīt pirmās lapiņas, tad tie aukstumā jāizliek agrāk. Kastītes ar salcietīgo šķirņu (Āzijas lilijas, martagonlilijas, Kaukāza lilijas) zvīņlapām var ziemā likt ārā. Tās nedaudz jāapber ar kūdru un jāapmet ar sniegu. Sala jūtīgās šķirnes jānovieto vēsā pagrabā vai citā vēsā tēlpā ar vienmērīgu temperatūru no 0 līdz plus 4 grādiem. Vislabākā būs 1 līdz 2 grādu temperatūra. Aukstumā kastītes paliek līdz pavasarim, bet ,vēlams, ne mazāk par 2 mēnešiem. Trompetliliju, garziedu un Taivānas liliju sīksīpoliņiem nav nepieciešams aukstuma periods. Tie veido lapas tiklīdz ir sasnieguši zināmu lielumu.<'/p>

Arī maisiņos ievietotās zvīņlapas vēlams izstādīt kastītēs jau kādu laiku pirms aukstuma perioda, lai mazie sīpoliņi varētu iesakņoties. Tālāk viss, kā aprakstīts iepriekš. Ja tas nekādi nav iespējams, tad maisiņus ar zvīņlapām var ielikt ledusskapī. Bet jārēķinās ar to, ka pavasarī jauno sīpoliņu saknītes būs savijušās grūti atdalāmā mudžeklī, turklāt zvīņlapas dažkārt bojājas un nopūdē arī blakus esošās. Pavasarī zvīņlapas ar sīkajiem sīpoliņiem – zvīnbērniem vislabāk stādīt siltumnīcā vai lecektī. Visu vasaru rūpīgi jālaista, jāsargā no pārmērīgas saules svelmes un izmirkšanas ilgstošās lietavās. Vairākas reizes vasarā jāmēslo ar pilnmēslojumu. Rudenī sīpoliņus izstāda dobē. Ātraudzīgāko šķirņu sīpoli ziedēs jau otrajā vasarā.

Lilijas samērā viegli pavairot arī ar mikroklonālās pavairošanas metodi (audu kultūru). Audu kultūras būtībā ir mikroskopiska spraudeņa (auga daļas) izgriešana un ievietošana pilnīgi sterilā mākslīgas barotnes vidē. Lilijām parasti ņem daļas no pumpura iekšpuses, pirms tas atvēries. Pumpurs aug ļoti strauji, tāpēc tajā ir augsta augšanas hormonu koncentrācija un ņemtais audu gabaliņš drīz sāk pieaugt, turklāt pumpura iekšpuse ir praktiski sterila. Var ņemt arī daļu no augšanas punkta - meristēmas veģetācijas perioda pašā sākumā. Meristēma ir visstraujāk augošais punkts augā, tāpēc tajā ir vismazākā vīrusu koncentrācija un visaugstākā augšanas hormonu koncentrācija. Audu daļas ņem arī no zvīņlapu pamatnēm. Šis variants visādā ziņā ir sliktāks. Tajās ir augstāka vīrusu koncentrācija un citu slimību perēkļu Tomēr praksē šo paņēmienu pielieto, jo zvīņlapas ir brīvi pieejamas praktiski visu gadu. Vairojot lilijas ar zvīņlapām vai vairsīpoliņiem gada laikā no viena sīpola var izaudzēt apmēram 50 pēcnācējus. Turpretī pavairojot ar mikroklonālās pavairošanas metodi no viena sīpola gada laikā var iegūt vairākus tūkstošus pēcnācēju. Ar šādu pavairošanas metodi radītais stādām materiāls ir ar būtiski samazinātu vīrusslimību daudzumu un pilnīgi brīvu no citām liliju slimībām.

Parasti ar sēklām pavairo liliju sugas, piemēram L. regale, L. martagon, L. pumilum u.c. Ja apputeksnē ar tās pašas sugas putekšņiem, tad no sēklām izaudzētie sējeņi saglabā visas sugai raksturīgās īpašības. Jāraugās, lai pavairojamā suga neapputeksnētos ar tuvumā esošajām lilijām.

Savādāk ir ar karalisko liliju L. Regale, tās sējeņi vienmēr līdzinās mātesaugam. Pat, ja to apputeksnē ar citas trompetliliju sugas vai hibrīdās šķirnes putekšņiem. So parādību sauc par apomiksi. Protams, tas tā nebūs, ja par karalisko liliju uzskatīsim kādu tai ārēji ļoti līdzīgu hibrīdo trompetliliju.

No dažām liliju sugām var būt sarežģītāk iegūt sēklas, jo tās ir pašneauglīgas. Tas ir aizsargmehānisms, kas pasargā no tuvu radniecīgu īpatņu savstarpējas apputeksnēšanās. Tas nozīmē, ka nevarēsim iegūt sēklas apputeksnējot pašu liliju ar saviem vai ar tā paša klona citas lilijas putekšņiem. Arī apputeksnēšanās viena metiena ietvaros var nenotikt. Lai iegūtu sēklas, jāmeklē tās pašas sugas attālāku radinieku putekšņi. Pašneauglība piemīt Lilium bulbiferum, L. brownii, L. candidum, L. chalcedonicum, L. hansonii, L. lancifoliun un dažām L. martagon, L. speciosum un L. auratum varietātēm.

Austrumliliju sugas L. Auratum, L, speciosum un citas labāk apputeksnēsies, ja gaisa temperatūra būs augstāka par 25 grādiem.

Tīģerlilijas L. Lancifolium dārzu forma neveido sēklas, jo ir triploīda. To var izmantot vienīgi selekcijas darbā, apputeksnējot ar tetraploīdu liliju putekšņiem.

Ja šķirne ir kādas sugas atlasīts klons (piem. L. Speciosum ‘Uchida’), tad sējot iegūti būs vienkārši sugas sējeņi, šinī gadījumā, L. Speciosum, jo tie nebūs pilnīgi precīza šķirnes ‘Uchida’ kopija.

Liliju Hibrīdās šķirnes ar sēklām nepavairo, jo no krustojumiem iegūtās sēklas dos stipri atšķirīgus pēcnācējus (novērojama skaldīšanās). Šos sējeņus tālāk var izmantot tikai selekcijas darbā.

Ja izdodas atrast ļoti veiksmīgu vecākaugu pāri, kas dod vērtīgus sējeņus un viss metiens ir pietiekoši izlīdzināts (sējeņi ir līdzīgi), tad šādu krustojumu var atkārtot pēc vajadzības un izaudzēto sējeņu kopums sauksies „streins”. Lielākā daļa streinu ir trompetliliju grupā.

Liliju pavairošanai ar sēklām ir vairākas būtiskas priekšrocības:

Pirmkārt un galvenokārt šādi iegūstams vīrusbrīvs, veselīgs stādāmmateriāls. Vīrusi ārkārtīgi reti pāriet no vecākaugiem uz sēklām. Inficēšanās notiek vēlāk, ja jaunie sējeņi ir iestādīti tuvu citām lilijām. Tāpēc jaunos sējeņus svarīgi audzēt atsevišķā laukā, kur rūpīgi apkaro vīrusu pārnēsātājus – liliju lapgrauzi, lapu blusiņas, laputis.

Otrkārt, ar sēklām lēti var savairot lielu daudzumu liliju.

Sējot jāievēro, ka dažādām liliju grupām ir atšķirīgi dīgšanas tipi.

Virszemes dīgšanas tips. Parasti sēklas 15 – 25 dienu laikā pēc sēšanas izdzen diegveida dīgļlapu. Šādi dīgst Āzijas, trompetliliju un garziedu sugas un šķirnes. Baltās lilijas L. candidum, Henrija lilijas L. henrii un dažu citu sugu un to hibrīdu sēklas var sadīgt pakāpeniski pēc ilgāka laika vai arī nākamajā pavasarī. Sārdžentes lilijas L. Sargentiae sēklas pirms sēšanas 2 mēnešus sausas jātur ledusskapī. Tad tās dīgs drīz pēc sēšanas.

Apakšzemes dīgšanas tips. Viena līdz trīs mēnešu laikā pēc sēšanas sēklas veido sīku sīpoliņu ar saknīti. Reta sēkliņa pēc tam izdzen arī sīku lapiņu. Īstā lapu augšana sākas tikai nākamajā pavasarī. Šāds dīgšanas tips raksturīgs martagonlilijām, austrumlilijām, Kaukāza lilijām un to hibrīdiem.

Augsni sēklu sēšanai vislabāk sākt gatavot jau divus gadus iepriekš. Rudenī jāsavāc kritušās lapas un jāveido lapu komposts. Lapu kompostam sējamajā augsnē jābūt aptuveni pusei. Atkarībā, no tā kas pieejams, var pievienot otru pusi. Tā var būt trūdvielām bagāta dārza augsne, melnzeme, kūdras komposts vai citas “labas lietas”. Nav ieteicams izmantot kūdras substrātu. Tam ir vairāki trūkumi: pirmkārt, liliju sējenīši aug ļoti lēni, ilgu laiku to saknīte ir pavisam niecīga. Kūdra ir pārāk čagana un saknīte, acīm redzot, neiegūst nepieciešamo kontaktu ar substrātu. Pie mazākās pārkaršanas vai vējā sējenīši zaudēto ūdeni nespēj pietiekoši āti uzsūkt un iet bojā. Otrkārt kūdras substrātā sāļi nav bioloģiski saistītā veidā, tāpēc ātrāk jāsāk dot papildmēslojums, un tas nav vēlams mazajiem stādiņiem.

Ērti sēt 9 – 14 cm dziļās kastītēs. Kastīti piepilda ar augsni pāri pusei, izkaisa sēklas, izlīdzina, lai attālums starp sēklām būtu aptuveni 1,5 – 2 cm. Sēklas uzmanīgi apber ar 2cm biezu kūdras substrāta vai neitralizētās kūdras kārtiņu. Kūdra pasargās no straujām temperatūras svārstībām un kavēs nezāļu sēklu dīgšanu. Sēklas jāsēj ar visām “čabām” un neattīstītajām sēklām. Prakse pierādījusi, ka arī no tām reizēm kas vērtīgs “izšķiļas”.

Sēj marta vidū, aprīlī. Diedzējot jābūt vienmērīgai temperatūrai no +15° līdz +20°C. Kastītes var istabā sakraut vienu uz otras un aptīt ar polietilēna plēvi. Tiklīdz parādās pirmie asniņi, kastītes nekavējoties jāiznes gaismā. Vēlāk temperatūras svārstībās drīkt būt liekākas, tomēr jāievēro, ka straujas un ievērojamas temperatūras svārstības rada augu stresu, kas jūtami aizkavē stādu attīstību. Tāpēc vislabāk sējenīšus audzēt siltumnīcā. Liliju sējeņus jālaista mēreni, bet nedrīkst arī iekaltēt.

Ievērojot šos priekšnoteikumus, pirmās sezonas beigās sīpoliņi ir izauguši no šabelpupas līdz cūku pupas izmēram un tos var izstādīt dārzā dobēs. Labi aprūpēti Āzijas liliju sējeņi var uzziedēt otrajā sezonā, tomēr masveida ziedēšana sāksies trešajā vasarā. Trompetliliju sējeņi ziedēs gadu vēlāk.

Ar sēklām, kam raksturīgs apakšzemes dīgšanas tips ir vērts nedaudz „paauklēties”. Tā var ietaupīt veselu gadu. Sēklas sajauc ar skalotu granti vai kapātām sfagnu sūnām, tad ievieto polietilēna maisiņos (kā aprakstīts nodaļā „pavairošana ar sīpolu zvīņlapām”). Aptuveni 3 mēnešus maisiņus tur siltumā. Austrumliliju sēklām nepieciešama istabas temperatūra, martagonlilijām aptuveni +10°C. Kad izveidojušies sīksīpoliņi pie sēklām, maisiņus uz 3 mēnešiem novieto vēsumā. Austrumlilijas +10°C, martagonilijas un Kaukāza lilijas vēsākā temperatūrā līdzīgi, kā ar sīpolu zvīņlapām. Pavasarī sīkos sīpoliņus uzmanīgi izlasa un izstāda. Austrumlilijas labāk stādīt kastītēs un novietot nedaudz noēnotā siltumnīcā. Martagonlilijas un Kaukāza lilijas labāk augs koku vai krūmu paēnā. Sīkie sīpoliņi siltumā tūlīt sāks dīgt.

Jaunā vietā sākot nodarboties ar liliju audzēšanu viss izdodas vienkārši lieliski. Lilijas ir veselīgas un aug griezdamās. Fantastiski skaistie ziedi apbur gan pašu gan tuviniekus, un pilnīgi dabīgi rodas vēlēšanās iegādāties vēl un vēl jaunas skaistas šķirnes. Parasti tā ir pirmos divu, trīs gadus. To sauc par „lilijnieka medusmēnesi” vai „iesācēja laimi”. Ja liliju skaits turpina palielināties tās nepārstāda un neveic profilaktiskos pasākumus, tad sāk uzkrāties slimību izraisītāji un lielais liliju skaits pievilina kaitēkļus. Viegli var sanākt tā, ka cita pēc citas uzbrūk vairākas ķibeles, piemēram pelēkā puve un melnkāju lilijgrauzis. Tāpēc labāk jau laiku rēķināties ar iespējamajiem apdraudējumiem un veikt profilaktiskos pasākumus. Tas būs daudz vieglāk nekā cīnīties ar kaitēm, kad tās jau klāt.

Izlasot šo nodaļu nevajadzētu noskumt. Nekad nebūs tā, ka visas tālāk aprakstītās likstas reizē metīsies virsū mūsu lilijām.

Pelēko puvi izraisa Botrytis elliptica un Botrytis cinerea. Pelēkā puve īsā laikā spēj nodarīt nopietnu kaitējumu liliju stādījumiem.

Pelēkās puves izraisītāj sporas vējš uzputina uz liliju lapām, kur tās var iekļūt lapu atvārsnītēs un uzdīgt. Sporu dīgšana iespējama tikai mitrumā. Sporu veidošanās, izdalīšanās un sadīgšana notiek 12 stundu laikā. Jau 24 stundas ilgstošs lietains, mēreni silts laiks var izraisīt nopietnu slimības uzliesmojumu. Vispirms uz lapām parādās kniepadatas galviņas izmēra pelēcīgi punktiņi, kas strauji palielinās, veidojot iegareni ovālus gaiši pelēkus norobežotus puves perēkļus. Karstā un sutīgā laikā tie strauji turpina palielināties, saplūst kopā, pāriet uz stublāju un viss augs izskatās, kā noplaucēts. Ja laiks turpinās karsts un sutīgs, tad dažu dienu laikā var tikt inficēts un „nokrist” viss liliju lauks.

Kas veicina pelēkās puves attīstību?

Pārliecīgs mitrums jebkādā izpausmē: rasa ilgi nenožūst, laistot pārāk bieži rasināts pa lapām, mitri un sutīgi laika apstākļi. Nepietiekoša ventilācija: sabiezināts stādījums, stādījums izveidots vietā, kas nevēdinās, siltumnīca nepietiekoši vēdināta. Novājināts augs: nepietiekošs vai nesabalansēts mēslojums, vīrusinfekcija. Arī šķirnes izturībai ir ļoti liela nozīme. Ir šķirnes, kas pat nelabvēlīgos apstākļos maz slimo ar pelēko puvi. Piemēram ‘Saules Meita’, ‘Lime Ice’, ‘Miss Alice’, ‘Red Beauty’, ‘Meitene Zeltene’.

Kā ierobežot pelēkās puves izplatīšanos?

Profilakses darbi jāsāk jau iepriekšējā rudenī. Visas nobirušās liliju daļas ļoti rūpīgi jāsavāc un jāsadedzina. Jāizstāda sabiezinātās sīpolu ligzdas, dobes un taciņas ap tām jāapkaisa ar pelniem. Ja nepieciešams mēslo ar kālija sulfātu. Pavasarī pirms asnu parādīšanās vai kamēr tie vēl mazi un koniski bagātīgi mēslo ar sabalansēta pilnmēslojuma granulām (piemēram, Hydrocomplex Partner). Mulčē virs granulām ar kūdru, mizu mulču vai ēveļskaidām. Ziedēšanas laikā un tūlīt pēc tam rūpīgi jāsalasa nobirušās ziedlapas, jo tās nokļuvušas uz mitras zemes kļūst par īstu infekcijas inkubatoru. Miklos rītos slīpajos saules staros uz nobirušām un nobrūnējušām ziedlapām var skaidri saskatīt tādu kā pelēku, pūkainu migliņu. Ja paņemsim palielināmo stiklu un aplūkosim tuvāk, tad izskatīsies it kā tur augtu mikroskopiski kociņi. Tie ir sēnīšu augļķermeņi, kas izdala sporas. Tādi paši atrodami arī uz citām slimajā augu daļām.

Daiļdārzā, kur sastādītas nelielas liliju grupas, ar šiem pasākumiem arī vajadzētu pietikt. Vēlāk laiku pa laikam der pārstaigāt dārzu un aizvākt slimās lapiņas, ja tādas ir.

Pelēkā puve pieaugušus sīpolus parasti nebojā. Tā saglabājas augsnes virskārtā vecajās liliju paliekās, tāpēc tīrīšanas darbiem tāda nozīme.

Ja liliju vienkopus ir daudz vai tās stādītas ražojošajos stādījumos, nāksies miglot. Pirmo reizi to veic profilaktiski ar pieskares fungicīdu, kad asni ir 10-15cm gari. Ja vasaras sākumā ir bijušas salnas, kas bojājušas jaunos dzinumus, vai krusa ir sakapājusi liliju lapas, jānomiglo sevišķi rūpīgi. Ja nelabvēlīgu apstākļu dēļ ka stādījumu pelēkā puve apdraud pastiprināti, vai arī, ja stādījums jānotur ļoti labā formā, piemēram, šķirņu paraugstādījumos, tad miglojumus atkārto aptuveni ik pēc divām nedēļām, pamīšus mainot pieskares ar sistēmas iedarbības fungicīdus. Sausā, vējainā laikā var miglot retāk, lietainā, sutīgā laikā biežāk. Normālos apstākļos tomēr vajadzētu pietikt ar 4 miglojuma reizēm.

Pieskares fungicīdi pret pelēko puvi.

Vēl arvien noder 1% Bordo šķidrums. Ja ir daudz gliemežu, to var pamiglot arī plašāk ap lilijām.

Euparēns. Jālieto atbilstoši pievienotajai instrukcijai.

Sistēmas iedarbības fungicīdi.

Svičs. Labs jauns fungicīds. Jālieto, kā pamācībā.

Sumileks. Būtu jau labs, tikai, ja nav vēlēšanās pārkāpt instrukciju un miglot ar trīskāršu devu (t.i., 15 g uz 10 l ūdens), tad labāk nelietot nemaz.

Lielā daudzumā lietoti sistēmas iedarbības fungicīdi var saīsināt lilijas augumu un ziedkopu nākamajā gadā.

Fuzariālā puve uzskatāma par bīstamāko augsnē mītošo infekciju. Tās bojājumi var būt ļoti nopietni un sīpoli var aiziet bojā. To ierosina sēnītes Fusarium solani un Fusarium oxysporum var. lilii. Bieži, kā sekundārā infekcija pievienojas sēnīte Cylindrocarpon. Puve iekļūst sīpolā caur bojājumiem saknēs un sīpolā. Ļoti bieži peļu un žurku aizgrauztie sīpoli sāk pūt. Sīpola pamatne pūstot kļūst tumši brūna. Sīpols vai nu izjūk pavisam, vai sāk strauji dalīties neizaudzis liels. Stublājs atpaliek augumā un sagriežas, lapas sāk priekšlaicīgi dzeltēt, uz apakšējām lapām var parādīties violetbrūni plankumi. Augs priekšlaicīgi beidz veģetācijupie piesaknēm stublājam ir izauguši neparasti lieli un daudz vairsīpoliņi. Visas šīs pazīmes izraisa gāze etilēns, kas izdalās pūstot sīpolam. Puvi izplata ar slimiem sīpoliem, to var ievazāt arī ar dārza darbarīkiem un nesadalījušos organisko mēslojumu. Sapuvušās sīpolu paliekas augsnē var inficēt veselos sīpolus ko stāda tajā pašā vietā. Bez saimniekauga infekcija zemē var uzglabātie 3 gadus vai pat vairāk.

Veicinošie faktori. Pārāk mitra un pārāk skāba augsne. Augsta augsnes temperatūra, nepietiekama augsnes drenāža. Liela nozīme ir arī šķirņu izvēlei. Ir daudzas šķirnes, kuru sīpoli reti cieš no puvēm, piemēram ‘Connecticut King’, ‘Miss Alice’, ‘Red Beauty’, ‘Lime Ice’, ‘Kāzu Zvani’.

Puves ierobežošana. Lai augsne nepārkarstu, tā jāmulčē. Karstā laikā nedrīkst pārlaistīt. Lilijas samērā labi panes sausuma periodus. Jāiestrādā tikai labi sadalījies organiskais mēslojums. Ja sīpoli jau bojāti, tad viegli bojātajiem sīpoliem izgriež bojātās vietas un kodina 0,2% Topsīna vai 0,2% Fundazola suspensijā 30 min. Stāda jaunā vietā, vecajā vietā nav vēlams stādīt lilijas 5 gadus. Stipri bojātos sīpolus iznīcina. Ja saslimis ļoti vērtīgas šķirnes sīpols, tad var atlasīt mazāk bojātās zvīņlapas. Tās jānoskalo ar kādu dezinficējošu šķidrumu, piemēram zilo graudiņu šķidrumu, tad viegli jāapžāvē, un jānolauž visas bojātās daļas. Pēc tam no zvīņlapām var ataudzēt jaunu stādiņus. Šādas zvīņlapas sīpoliņu veidošanās laikā sevišķi rūpīgi jākontrolē un nekavējoties jāizmet visas, kas atsāk pūt.

Ierosina sēnīte Sclerotium tuliparum. Vietās kur ilgstoši audzētas tulpes un citas sīpolpuķēs, šī infekcija var uzbrukt arī liliju sīpoliem. Sākumā parādās gaiša, sausa puve, vēlāk viss sīpolos pārvēršas smirdošā mitrā masā. Puves izraisītājs ir aktīvs vasaras karstajos mēnešos. Inficētos un sapuvušos sīpolus rūpīgi jāizrok un jāaizvāc ar visu zemi ap tiem. Blakus augošos sīpolus jānoskalo un jākodina ar 2% Fundazola suspensiju. Ja nav iespējams augsni infekcijas vietā izkarsēt vai dezinficēt, tad lilijas vai citas sīpolpuķes tur nedrīkst stādīt 5 – 10 gadus. Augsne jāmulčē, jo vēsākas temperatūrās slimības izraisītājs ir mazaktīvs.

Zilo pelējumu lilijām pārsvarā izsauc Penicillium sēnīte. Kā sekundārā infekcija bojātājās vietās iekļūst Cylindrocarpon un citas radniecīgas sēnītes. Zilais pelējums ir tipiska „noliktavu” slimība. Tas bojā sīpolus uzglabāšanas laikā zemās temperatūrās. Parasti tas skar ārējo zvīņlapu sānus, kas norokot bojāti. Bojātajā vietā parādās piena šokolādes brūns puves plankums ka iesistiem āboliem un pūkainas zilas pelējuma kolonijas. Ja neko nedara un ļauj sīpolam pūt tālāk, tad zilais pelējums var pārņemt visu sīpolu un to nobeigt. Tāpēc svarīgi bojātās vietas no sīpola aizvākt. Vislabāk to darīt atlaužot bojātās zvīņlapas. Ja tīrot sīpolu redzams, ka iepuvusi arī sīpola pamatne, tad bojātā daļa jāizgriež ar asu nazīti, kamēr redzami pilnīgi tīri audi. Lai greizuma vietā tūlīt pēc stādīšanas neieperinātos citās infekcijas, to vēlams dažas stundas apžāvēt vai arī apkaisīt ar kādu no dezinficējošajiem pulverim, piemēram ogles pulveri. Augsnē zilais pelējums parasti sīpolus nebojā, tāpēc brīdī, kad esam sīpoliņu sadakterējuši un iestādījusī, varam uzskatīt, ka tas ir glābts.

Parasti neizraisa īpaši nopietnus bojājumus, tomēr var stipri sabojāt sīpola izskatu. Tas nav mazsvarīgi, ja sīpols audzēts pārdošanai. Ap daudziem sīkiem bojājumiem izveidojas dzeltenīgi iekrāsots laukums. Pašu zvīņlapu tas īpaši nebojā, bet var kļūt par ieejas punktiem citām infekcijām. Regulāri pirms stādīšanas kodinot sīpolus var atbrīvoties no šīs infekcijas un tie atkal būs tīri. Šai infekcijai piekļuvi sīpolam rada pļavu nematodes. Kā veicinošais faktors minamas augstas temperatūras un pārliecīgs augsnes mitrums.

Lilijām rūsa novērojama samērā reti. Tomēr, ja uz lapām vai to apakšpusēs redzami blāvi rūsas krāsas plankumi, tad būtu jāmiglo Ar kādu no fungicīdiem, kas efektīvs pret rūsām.

Vispostošākās un visbiežāk sastopamās ir liliju vīrusu slimības.

Visbiežāk lilijas inficē trīs vīrusu veidi.

1. Liliju bezsimptomu vīruss (liliju latentais vīruss). Šis ir visbiežāk lilijās sastopamais vīruss. Pats par sevi tas nerada ļoti būtiskas un acīm redzamas slimības pazīmes. Dažām inficētajām šķirnēm nedaudz samazinās augums un augšanas spars. Šis vīruss kļūst bīstams, kombinējoties ar citiem vīrusiem.

2. Tulpju svītrainības vīruss. Šis ir viens no pasaulē vissenāk pazīstamajiem vīrusiem. Jau holandiešu mākslas vecmeistari gleznoja tulpju ziedus ar raksturīgo svītraino zīmējumu. Šis ir viens no bīstamākajiem liliju vīrusiem.

3. Gurķu mozaīkas vīruss. Šim vīrusam ir plašs saimniekaugu klāsts – gan daudzi kultūraugi (gurķi, tomāti, dālijas un citi), gan nezāles. Gurķu mozaīkas vīrusa simptomi vispirms parādās uz lapām kā iegareni, gaiši punkti vai svītriņas. Tās ir labi saskatāmas, aplūkojot lapu pret gaismu. Vislabāk inficētie īpatņi pamanāmi stublāju intensīvas augšanas laikā. Maija beigās vai jūnija sākumā, pārskatot stādījumus, uzreiz pamanāmi eksemplāri, kas atšķiras no citiem. Gaišās svītriņas vēlāk sāk atmirt un izžūt, līdz kamēr nokalst visa lapa. Slimās lilijas izskatās panīkušas, stublājs ir zemāks, lapas viegli, neregulāri deformējušās. Dārzniekam jāiemācās atšķirt vīrusu izraisītās gaišās svītriņas no hlorozei (ko izraisa noteiktu mikroelementu trūkums augā) raksturīgā zīmējuma. Hloroze skaidri un precīzi izceļ lapas dzīslu zīmējumu, turpretim vīrusu radītais raksts nav saistīts ar lapas dzīslojumu.

Vēl ir zināmi vairāki - vismaz pieci - lilijās retāk satopami vīrusi. Tos parasti izplata augsnes nematodes.

Ja lilija inficēta tikai ar vienu vai pat ar diviem vīrusu veidiem, tad nekas briesmīgs var nenotikt. Īstu postu vīrusi nodara, ja augu ir inficējuši vairāku veidu vīrusi.

Vairums labo dārza liliju šķirņu tieši tāpēc ir labas, ka tās ir vīrusu tolerantas (panesīgas). Tas nozīmē, ka vīrusi iekšā ir gan, bet uz āru nekas daudz nav redzams. Ja nu šādā rūdītā kompānijā nonāks kāda jauna, nepārbaudīta griezto ziedu šķirnīte, kas audzēta stingri kontrolētā vidē un varbūt tiešam vēl ir brīva no vīrusiem, tad tā var „saķert iesnas” dažu nedēļu laikā. No stādīšanas līdz ziedēšanai ir pilnīgi pietiekošs laiks, lai uzziedētu ar svītrām uz zieda. Testos ar gurķu inficēšanu redzams, ka, piemēram, gurķu mozaīkas vīrusa infekcija izplatās un parādās jau septiņu līdz desmit dienu laikā.

Parasti divkrāsu lilijām vīrusu pazīmes ziedos var saskatīt visskaidrāk. Vienkrāsainām vai baltām lilijām vīrusu radītos plankumus dažkārt grūti pamanīt. Tomēr, uzmanīgi ieskatoties, pamanāmi plankumi, svītras vai kaut kas līdzīgs ģeogrāfiskās kartes līnijām. Dažreiz vīrusi var izsaukt nevis lielus, viegli pamanāmus plankumus, bet ziedlapās simetriski izkārtotu pavisam sīku pigmenta svītriņu kopas, kas pirmajā mirklī šķiet piederamies zieda šķirnes raksturīgajam krāsojumam. Tomēr, salīdzinot ar vīrusbrīvu eksemplāru, redzams, ka tam tādu nav. Katrā ziņā vienmēr būtu ļoti rūpīgi jāapskata liliju stādi, ja šķiet, ka lilijas vairs neaug tā kā agrāk – augums kļuvis sīkāks, ziedlapas šaurākas, ziedu skaits mazāks, ziedi sīkāki.

Ir novērots, ka dažu krāsu lilijas ir īpaši ieņēmīgas pret vīrusslimībām. Piemēram rozā un balti rozā šķirnes. Rozā krās Āzijas lilijās iekrustota no Lilium cernuum kura ir samērā vīrusieņēmīga. Iespējams, ka liliju hibrīdi matojuši ne tikai rozā krāsu, bet arī paaugstinātu vīrusieņēmību. Tomēr ir dažas rozā liliju šķirnes, kuras izturējušas laika pārbaudi piemēram ‘Montreux’, ‘Ēdene’, ‘Ludmila’. Dzeltenās, sarkanās un oranžās parasti ir jūtami izturīgākas. Lilijas no dažādām grupām nav vienādi pakļautas vīrusinfekcijām. Diez vai ieraudzīsim trompetlilijas ar vīrussvītrainiem ziediem, toties vecajām trompetliliju šķirnēm lapas gan bieži ir sagriezušās, šķības un nevienmērīgi zaļas, kas ir skaidras vīrusu pazīmes. Savukārt garziedu (V) grupas lilijas ir īpaši vīrusieņēmīgas. Vienu no sugām, kas pamatā šai grupai, Taivānas liliju (L. formosanum) pat izmanto kā testa augu vīrusu noteikšanai, jo tas ļoti ātri un skaidri parāda simptomus. Tai tuvu radniecīgā garziedu lilija L. longiflorum izmatota lai veidotu jauno LA (longiflorum – Āzijas) hibrīdu grupu. Daudzējādā ziņā šīs grupas izveide ir liels sasniegums liliju selekcijā, tomēr kā trūkums jāmin paaugstinātā vīrusslimību ieņēmība.

Šķirnes izturība daļēji atkarīga arī no tā, kā, tā selekcionēta. Ja šķirne paredzēta dārziem, tad, visticamāk, selekcionārs būs pārbaudījis tās izturību reālā dārzā ar reālu vīrusinfekciju fonu. Turpretim, ja šķirne domāta grieztajiem ziediem, tad nevar zināt, vai šāda pārbaude ir veikta. Lielāko daļu šķirņu grieztajiem ziediem veido lielās holandiešu firmas. Zināms, ka dažās no tām notiek pārbaude – jaunos sējeņus atstāju uz lauka un saslimušos izbrāķē. Par nožēlošanu jaunāko šķirņu novērojumi liecina, ka pasaules lielākā un slavenākā selekcijas firma „Wletter and den Haan” pēdējos gados šai problēmai nevelta pienācīgu izmanību. To nevar teikt par šīs pašas firmas agrāko gadu veikumu. Piemēram šķirnes ‘Nove Cento’, jau minētā šķirne ‘Montreux’, ‘Elite’ neliek vilties.

Vīrusu infekciju visbiežāk pārnēsā kaitēkļi ar dūrējsūcējtipa mutes orgāniem, piemēram, laputis, tripši, lapu blusiņas. Vīrusus var pārnēsāt arī citi kaitēkļi, kas grauž lapas, ziedus vai sīpolus, piemēram, melnkāju lilijgrauzis, peles, ūdensžurkas u.c Vīrusus var pārnēsāt arī pats dārznieks, griežot ziedus ar nazi vai šķērēm. Tādēļ ziedus, tai skaitā arī siltumnīcās uzziedinātos, ieteicams nevis griezt, bet gan lauzt. Laužot gan jāuzmanās, lai liliju stublāju sulu ar rokām no viena auga nepārnestu uz otru.

Vīrusu saslimšanas nav iespējams izārstēt. Pamanot skaidrus vīrusu simptomus, slimie augi nekavējoties un bez žēlastības jāiznīcina. Vislabāk tos sadedzināt, var arī norakt dziļā bedrē. Nekādā gadījumā slimos augus nedrīkst mest kompostā, jo no turienes grauzēji var izvazāt slimās auga daļas pa dārzu.

Ko tad darīt ar vecajām, labajām liliju šķirnēm, ja tās neparāda vīrusu saslimšanas pazīmes, tomēr zināms, ka visticamāk tās ir inficētas? Vai tūdaļ mest visas ārā? Atbildi varētu dot tulpju audzētāji: tulpju stādāmmateriālā vīrusu infekcijas sastopamas jau gadsimtiem, bet vai tādēļ mūsu dārzos nezied tulpes? Ikvienam dārzniekam, iegādājoties jaunu stādāmmateriālu, jābūt sagatavotam, ka dārzos pietiekami nepārbaudītas šķirnes gaidītā prieka vietā var sagādāt vilšanos.

Salnu bojājumi

Zemākās vietās pavasara salnas regulāri bojā jaunos liliju dzinumus. Dažos pavasaros salnas ir īpaši nopietnas un skar ne tikai zemienes, bet arī visu Latviju. Visjūtīgākie pret salnām ir trompetliliju dzinumi. Arī austrumliliju dzinumi ir jūtīgi. Āzijas liliju izturība ir ļoti atkarīga no šķirnes. Dažas šķirne, piemēram ‘Sirdsdāma’ un ‘Valse Triste’ iztur pat tādas salnas, kad eglēm pasalst jaunie dzinumi. Tomēr vairums Āzijas liliju sāk apsalt jau pie -3°C. Visizturīgākās pret salnām ir martagonlilijas. Daudzi martagonliliju koloni, kas atrasi pie Daugavas ir sevišķi „gudri”. Tie asnus dzen vēlāk, un līdz ar to gandrīz nekad neapsalst.

Jo vēlāk ir salnas, jo tās bīstamākas. Vairāk izplaukušas liliju lapas ir daudz jūtīgākas pret aukstuma iedarbību.

Lai iespējami izvairītos no salnu nodarītā posta, jāatceras, ka aukstais gaiss sakrājas ieplakās. Pat pavisam neliela ieplaka dārzā var izveidot aukstuma vannu, kura var kļūt lilijām liktenīga. Izvēloties vietu lilijām vienmēr jāraugās, lai aukstajam gaisam būtu kur noplūst. No šī viedokļa visideālākā vieta ir nogāze ar brīvu skatu uz leju. Arī lielu, vecu koku tuvām un pie māju sienām salnu iedarbība ir mazāka. Ja nu tomēr dārzs atrodas vietā, kur salnas biežas viešņas, tad jāpārdomā vai ir vērts stādīt trompetlilijas un austrumlilijas.

Ja ir tāda iespēja, tad salnu laikā, naktī, lilijas var laistīt. Kaut arī laistāmais ūdens mums šķiet auksts, tas tomēr ir par vairākiem grādiem siltāks kā aukstais gaiss pie zemes virskārtas. Pat ja liliju lapas apledos ar plānu ledus kārtiņu, tas kaut nedaudz izolēs lapas no aukstā gaisa.

Ja saņemta salnu prognoze un laistīšana nav iespējam, tad lilijas vajadzētu apsegt. Segšanai labi noder agrotīkls vismaz divās kārtās.

Visbiežāk augšējo lapu vidusdaļa bet dažkārt visa lapa strauji kļūst bāla pelēcīga un izskatās it kā miltaina. Smagākos gadījumos lapas vēlāk nobrūnē un atmirst. Lapu apdegumi visbiežāk parādās liliju straujas augšanas laikā, pavasarī. Tad stublājam piesaknes vēl nav izveidojušās, vai tikko sāk veidoties. Ja pēkšņi uznāk silts, saulains laiks ar stipru vēju, tad jaunās nenobridušās lapas ļoti strauji iztvaiko un saknes nespēj tām pietiekoši ātri piegādāt iztrūkstošo ūdeni. Būtībā lapas izžūst. Tas pats var notikt siltumnīcā caurvējā, vai ja pēc ilgāka mākoņaina laika pēkšņi uzspīd spoža saule. Lapu apdegumus veicina visi apstākļi, kas veicina mitruma iztvaikošanu caur lapām, kā arī nepietiekošu mitruma piegādi caur saknēm. Arī nepietiekoša laistīšana var veicināt lapu apdegšanu. Īpaši jāuzmanās lilijas audzējot kūdras substrātā. Saknēm var būt nepietiekošs kontakts ar kūdru. Daudz ir atkarīgs arī no liliju šķirnes. Griezto ziedu selekcionāri pievērš lielu vērību šai īpašībai, tāpēc jaunās griezto ziedu šķirnes daudz mazāk apdeg nekā dažas vecākas šķirnes.

Lai apdegšanu novērstu: karstā laikā, vējainā laikā lilijas var laistīt, siltumnīcas var noēnot. Vēlams izvēlēties šķirnes, kuras neapdeg.

Dažkārt lilijām veidojas siksnveida stublājs jeb Fasciācija. Stublāju veido it kā blakus saauguši vairāki stublāji, tas ir plakans un no tā dažkārt veidojas stublāju atzari. Pumpuri ir nelieli, bet to ir ļoti daudz. Ja fasciē veselīgi augošs stāds, tad zoedi normāli izplauks un veidos īpatnēju blīvu ziedkopu. Literatūrā atrodami pretrunīgi viedokļi, par to, kas izraisa šo parādību. Skaidrs ir viens – par to nav jāuztraucas. Fasciācija neizplatās uz citiem augiem un nākamajā gadā lilija visticamāk augs un ziedēs normāli.

Lielākā daļa liliju labi aug augsnē, kuras pH līmenis ir starp 6 un 6,5. Parasti ielabotas dārza zemes pH ir tuvu tam. Vairumam jauno šķirņu ir laba spēja piemēroties atšķirīgiem pH līmeņiem, tāpēc nevajadzētu pārāk par to raizēties, it sevišķi, kamēr lilijas aug labi un zied skaisti. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažkārt vienā dobītē blakus un skaisti ziedam var redzēt Āzijas lilijas, trompetlilijas un austrumlilijas. Tomēr, ja gribam būt drošāki par to, ka viss izdosies labi, der zināt, ka dažādām liliju grupām un sugām piemērotāki ir atšķirīgi augsnes skābuma līmeņi.

Austrumliliju hibrīdi un šo grupu vaidojošās sugas (zeltainā lilija L. auratum, krāšņā lilija L. speciosum, Japānas lilija L. japonicum) labāk augs skābā, kūdrainā augsnē ar labu lapu komposta piedevu (pH 5 - 6).

Skāba augsne ir piemērota arī Amerikas lilijām un to hibrīdiem, piemēram Belinghama hibrīdiem.

Āzijas liliju hibrīdu grupu veido gan tādas sugas, kas labi aug viegli skābā augsnē, gan tādas, kam patīk kaļķaināka augsne. Tomēr gandrīz visi Āzijas liliju hibrīdi labi augs augsnē ar pH 6 – 7.

Līdzīgi ir ar jauno OT orienpetu grupu. To veido skābumu mīlošās austrumlilijas un bāziskākā (kaļķainākā) augsnē augošās trompetlilijas. Orienpeti labi aug līdzās Āzijas liliju hibrīdiem.

Arī trompetlilijas var veiksmīgi audzēt kopā ar Āzijas lilijām, tomēr labāki tezultāti būs, ja pievienosim augsnei nedaudz vairāk kaļķojamā materiāla.

Bāziskā (kaļķainā) augsnē - pH ap 7 - labāk augs baltā lilija L. candidum, Kaukāza liliju sugas un to hibrīdi. Pirineju lilija L. pyrenaicum, Hansona lilija L. hansonii, Henrija lilija L. henryi, garziedu lilija L. longiflorum.

Interesanti, ka holandiešu speciālisti uzziedināšanai rekomendē augsnes pH intervālā no 5,5 līdz 7,5, daudz neuztraucoties, kādas lilijas audzēs.

Ja augsne pārāk skāba, tās pH līmeni var pacelt kaļķojot. Ja magnijs augsnē ir pietiekoši daudz, tad visvienkāršāk kaļķot ar malto (celtniecības) krītu. Ja magnija pietrūkst, tad ar dolomīta miltiem. Arī pelni paaugstina augsnes pH līmeni. Šī iemesla dēļ nav ieteicams ar pelniem mēslot skābumu mīlošās lilijas.

Ja augsne pārāk kaļķaina, tad visvienkāršāk to paskābināt iestrādājot neneitralizētu kūdru un mulčējot ar kūdru. Arī sulfātu minerālmēsli, piemēram kālija sulfāts, paskābina augsni.

Lai neitralizētu kūdru, piemēram substrāta gatavošanai, vienā m3 iejauc 8 – 10 kg krīta un dolomīta miltu maisījuma, kur aptuveni vienādā svarā krīts un dolomīta milti.

Liela daļa augu aizsardzības līdzekļi ir indīgi, tāpēc nepieciešama īpaša uzmanība rīkojoties ar tiem. Jāievēro visi nepieciešamie drošības pasākumi. Šajā liliju avīzē minēti vairāki augu aizsardzības līdzekļi, kuru iegādei un lietošanai nepieciešama īpaša atļauja. Personas, kas sasniegušās 18 gadu vecumu, šādu atļauju var iegūt Augu Aizsardzības Dienestā pēc speciālu kursu apmeklēšanas.

Daudzās vietās tekstā nav konkretizēts augu aizsardzības līdzeklis, ar kuru vajadzētu apstrādāt lilijas, jo gadu no gada augu aizsardzības līdzekļu sortiments mainās – nāk jauni, vecie vairs nav pieejami. Vislabāk būtu konsultēties ar augu aizsardzības speciālistiem. Konsultācijas var sniegt Augu Aizsardzības Dienesta speciālisti vai Lauku Atbalsta Dienesta konsultanti. Konkrēts nosaukums minēts tad, ja šis līdzeklis ir pārbaudīts un tiek uzskatītas par iedarbīgu tieši lilijām. Te nonākam pie sāpīgā jautājuma, ka daļa šo līdzekļu ir pieejami tikai epizodiski, kaut arī tie nav tieši aizliegti. Augu aizsardzības līdzekļi importētājam jāreģistrē katru gadu un pārsvarā reģistrē līdzekļus, kas domāti lielajām kultūrām, piemēram labībai. Līdzekļus, kas labi noder lilijām, dažus gadus reģistrē, dažus nē. Tā piemēram noticis ar ļoti labo sistēmas iedarbības fungicīdu pret pelēko puvi Svič. Dažus gadus atpakaļ vispār nebija nopērkams neviens pietiekoši iedarbīgs sistēmas iedarbības fungicīds pret pelēko puvi. Ko darīt šādā situācijā, ja reiz atrasts tiešām iedarbīgs līdzeklis, katram audzētājam jāizlemj pašam. Nevar paļauties uz to, ka nākošgad atkal varēs nopirkt to pašu labo augu aizsardzības līdzekli.

Literatūrā bieži var atrast ieteikumus ķīmiski sterilizēt augsni, ja tā piesārņota ar slimību izraisītājiem. Tomēr jāsaprot, ka augsnes sterilizācija ir ļoti nopietns solis. To varētu lietot tikai kā pēdējo no iespējām un konsultējoties, vai vēl labāk speciālista vadībā. Pirms tam noteikti jāizmēģina citi augsnes atveseļošanas paņēmieni. Ļoti labus rezultātus dod bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi. Tās ir dažādas augsnes baktērijas vai to maisījumi. Šādus preparātus izgatavo firma „Bioefekts”. Šīs firmas speciālisti ir radījuši arī maisījumu, kas speciāli domāts lilijām.

Lilijgrauzis, saukts arī par liliju vabolīti, ir 7 – 8 mm gara vabolīte ar koši oranžsarkaniem segspārniem. Vēderiņš, kājas, galva un radziņi melni. Pirmās vabolītes no augsnes virskārtas, kur tās ziemojušas, izlien pavasarī līdz ar liliju asnu parādīšanos. Vasaras sākumā lilijgrauži liliju lapu apakšpusēs sadēj nelielas oranžīgi dzeltenīgu oliņu kolonijas. Parasti tās paliek nepamanītas, jo ir labi noslēptas. Kāpuri pēc izšķilšanās pārvietojas uz lapu galiem un sāk tās nograuzt. Paši tie slēpjas zem lapas plātnes. Uzmanīgi apskatot lilijas var pamanīt, kur apmetušies kāpuri. Liliju lapas ir apgrauztas, sākot ar galiem un vēlāk tās ir nograuztas pavisam. Paši kāpuri ir netīri oranžā krāsā un tie pārklāj sevi ar saviem ekskrementiem, tā, ka izskatās pēc brūniem gļotu pikucīšiem. Pieauguši kāpuri ielien zemes virskārtā un iekūņojas. Vasarā var izaugt vairākas lilijgraužu paaudzes un tādējādi krietni savairoties.

Vabolīte cilvēkiem nekož un, kad to paņem pirkstos, tā izdod pīkstošas skaņas. Tāpēc bērniem patīk ar šīm vabolītēm spēlēties. To der izmantot un lūgt bērnus vabolītes salasīt. Nelielos vai vidēji lielos liliju stādījumos lilijgraužu savākšana ar rokām ir pietiekoši efektīvs kontroles pasākums. Grūtāk ir ar lilijgrauža kāpuru iznīcināšanu, jo nevienam nepatīk tos lasīt. Vajadzētu uzvilkt gumijas cimdus, tad šis uzdevums nebūs tik nepievilcīgs. Nepietiks, ja liliju lapgraužus iznīcināsim tikai savā dārzā. Par šo kaitēkli jāinformē arī kaimiņi un jālūdz arī viņus aplasīt vabolītes un kāpurus savos dārzos. Ja šīm izaicinoši sarkanajām vabolītēm vienaldzīgi nepaiet garām, bet noķer katru reizi kad tās pamanītas, tad tās problēmas nesagādā pat stādījumos, kur liliju daudzums pārsniedz pat vairākus desmitus tūkstošu sīpolu.

Ļoti lielos stādījumos var būt nepieciešama miglošana ar kādu no insekticīdiem.

Pieaugušie tripši ir ap milimetru gari, melni, slaidi kukainīši. To kūniņas jeb nimfas ir gaiši dzeltenīgi rūsganā krāsā. Šie kaitēkļi savu dzīvi pavada zem zemes. Tie barojas un vairojas spraugās starp liliju zvīņlapām, tuvāk sīpola pamatnei. Tur tie sūc sīpola sulu un siltā, mitrā laikā var savairoties milzu daudzumā. Atlaužot ārējās zvīņlapas tripšu apsēstam sīpolam, redzama nepatīkama aina – tripšu ir tik daudz kā mudž, pieauguši melnie īpatņi sajūtot gaismu, sāk lēnām griezties un rāpot uz visām pusēm. Rūsganās kūniņas ir mazkustīgākas. „Apsūkātās” zvīņlapas ir sagriezušās, šķības, sīkas un dzeltenīgi brūnganas. Novājinātajā sīpolā viegli iekļūst puvju izraisītāji, un sīpoli bieži iet bojā, sapūst.

Nesajaukt liliju tripšus ar lēcastēm jeb kolembolām! Arī lēcastes ir iegareni kukainīši, kas dzīvo augsnē un parasti barojas ar atmirušajām augu daļām, tāpēc tās bieži var atrast bojātos un pūstošos sīpolos. Ir ļoti daudzas lēcastu sugas. Vairums no tām ir pilnīgi nekaitīgas. Baltā lēcaste (Onychiurs armatus) gan var iegrauzt sīpolā mazu iedobīti. Par lēcastu klātbūtni augsnē nevajadzētu uztraukties. Ar neapbruņotu aci tās izskatās nedaudz līdzīgas liliju tripšiem, bet ir daudz kustīgākas. Iztraucētas, lēcastes strauji pamūk uz visām pusēm un, jūtot briesmas, pat lec.

Ja liliju sīpolos ir pamanīti tripši, tad ir vērts pievērst uzmanību arī tuvumā augošiem lielziedu īrisiem. Dažos gadījumos spraugās starp lapām pie īrisa sakneņa ir novēroti tripši, kas ārēji ļoti līdzinās liliju tripšiem. Būtu vērts noskaidrot, vai tie tiešām ir liliju tripši.

Siltā, mitrā laikā tripši pamazām izplatās no sīpola uz sīpolu. Mitros dārzos gada laikā tie var pārvietoties vairākus metrus. Grauzēji, piemēram ūdensžurkas, kas veido uzkrājumus ziemai, invadētos sīpolus var pārnēsāt krietni tālāk. Tomēr visefektīvāk liliju tripšus izplata paši audzētāji, kuri nav informēti un nepievērš uzmanību šai problēmai. Ir pilnīgi nepiedodami pārdot, dāvināt vai citādi izplatīt liliju sīpolus ar tripšu piedevām. Nevar piekrist dažu entomologu viedoklim, ka no tripsīša jau tā pat pilnīgi nekad vaļā netiks, tāpēc esot vērts to ierobežot, bet nevarot cerēt to savā dārzā iznīcināt pilnībā. Domājams ka lielākajā daļā Latvijas dārzu liliju tripšu vispār nav un būtu nožēlojami, ja tas turpinātu izplatīties. Liliju tripšus vajag un var iznīcināt. Visus no invadētā dārza noraktos sīpolus jākodina Bi-58 šķīdumā. Šķīdina 40 ml Bi-58 10 litros ūdens. Ūdenim jābūt aptuveni istabas temperatūrā. Sīpolus mērcē 45 minūtes. Ir izmēģinātas mazākas koncentrācijas un īsāki kodināšanas laiki. Bet tad tripši, kas paslēpušies dziļi sīpola iekšienē paliek dzīvi un visai kodināšanai nav nekādas jēgas. Pat vārgu un slimīgu liliju šķirņu sīpoli paliek dzīvi un nākamajā gadā zied. Pēc kodināšanas sīpoli jāstāda jaunā vietā. Vēlams pēc iespējas tālāk no vecās. Nākošajā gadā rūpīgi jākontrolē, lai vecajā vietā nepaliktu augt neviens, pat ne vismazākais, liliju sīpoliņš. Ja vietas dārzā ir ļoti maz, tad varētu pat apsvērt tādu ārkārtēju soli, kā uz dažiem gadiem aizdot savu rūpīgi nokodināto sīpolu kolekciju piemēram radiem uz laukiem. Lai ātri attīrītu augsni no tajā palikušajiem liliju tripšiem varētu augsni sterilizēt. Par šādu nopietnu pasākumu vajadzētu iepriekš konsultēties ar augu aizsardzības speciālistiem.

Ja nu tomēr nekādi nav iespējams no tripšiem dārzā pilnīgi tikt vaļā, un liliju sīpolu pārdošana ir neaizstājama ģimenes budžeta sastāvdaļa, tad vismaz vajadzētu tos apkarot iespēju robežās un visus tautā laižamos sīpolus rūpīgi apstrādāt ar insekticīdu kā minēts augstāk. Tādā gadījumā sīpoliem jāpievieno etiķete, kur norādīts apstrādes veids un datums, lai saņēmējs zinātu kā ar tiem rīkoties. Šos sīpoliņus nevarēs dot stādīt bērniem un vajadzēs lietot gumijas cimdus.

Ērce ir 0,3 – 1,1 mm gara, ar apaļīgu, spīdīgu, dzeltenīgi baltu, puscaurspīdīgu ķermenīti un četriem pāriem rūsganu kājiņu. Siltā, mitrā augsnē sīpolpuķu sakņu ērces spēj ātri savairoties. Tā bojā daudzus sīpolaugus un bumbuļaugus. Spēcīgi augošiem, veselīgiem liliju sīpoliem tā uzbrūk ļoti reti. Parasti ērce grauž bojātus, novārgušus vai iepuvušus sīpolus un to saknes. Vispirms ērce grauž sīpola saknes, tad pamatni un iekļūst sīpolā. Bojātie augi nīkuļo vai pat aiziet bojā. Ērce turpina bojāt sīpolus arī uzglabāšanas laikā. Sīpolaugu sakņu ērce parasti ir izplatīta vietās, kur agrāk audzētas sīpolpuķes.

Lai apkarotu ērces, invadētie sīpoli jāapstrādā ar kādu no akaricīdiem, piemēram Bi-58, lietojot 20 ml uz 10 l ūdens. Ar akaricīdu apstrādā tikai pēc kodināšanas ar fungicīdiem. Iesaka arī sīpolus kā arī pavairošanai atdalītās zvīņlapas apputināt ar koloidālā sēra un krīta maisījumu 1:1, 20 – 30 g uz 1 kg sīpolu. Augsni ieteicams mulčēt, lai tā nesasiltu.

Dažkārt klusos, siltos vasaras vakaros zemu virs liliju dobēm, var novērot sijājamies mazus, melnus odiņus. To kāpuri iekļūst sekli augošu liliju sīpolu pamatnēs. Kāpuri ir pāris milimetrus gari, puscaurspīdīgi un ar nosmailinātiem galiem. Šo kāpuriņu bojātajās vietās sīpoli parasti sāk pūt. Ja norokot atrod sīpolus ar iepuvušu pamatni un ārējām zvīņlapām, tad vispirmām kārtām pašķirstot bojātās zvīņlapas, rūpīgi jāapskata, vai sapuvušajā masā nekustas kaut kas gaišam diega galam līdzīgs. Ja tādu atrod tad sīpolam jānotīra visas puves paliekas un tas jāapstrādā ar insekticīdu, piemēram Bi-58. Ja invadēti daudzi sīpoli, tad apstrāde jāveic visai šķirnei vai pat visai kolekcijai. Divus gadus pēc kārtas apstrādājot sīpolus, iespējams no šiem kaitēkļiem vai nu tikt vaļā, vai tos ļoti ierobežot. Notīrītās puvušās daļas nedrīkst vienkārši izmest, jo no tām var izkūņoties jauni odiņi, vislabāk tās sadedzināt.

Gliemeži un kailgliemeži var kļūt par nopietnu problēmu, ja tie savairojas lielā daudzumā. Tos var samērā veiksmīgi apkarot, vakaros izkaisot metaldehīdu saturošas granulas. Pēc saskarsmes ar metaldehīdu gliemeži strauji izdala lielu daudzumu gļotu un tādējādi iet bojā no atūdeņošanās. Līdzīgi iedarbojas arī superfosfāts un vara sulfāts. Ar superfosfātu vai vara sulfātu var nokaisīt aizsargjoslu apkārt stādījumiem. Tomēr jāņem vērā, ka vara sulfātam šķīstot kaisījuma vietās augsnē nonāks pārāk liels vara daudzums. Tas var izjaukt barības elementu līdzsvaru un radīt problēmas. Tā paša iemesla dēļ arī ar superfosfātu nevajadzētu kaisīt visus stādījumus, bet teikai aizsargjoslu, izņemot gadījumus, kad fosfora augsnē ir par maz. Labi palīdz arī apsmidzināšana ar Bordo šķidrumu. Apsmidzināt vajadzētu arī joslu ap liliju stādījumiem. Mazos dārzos gliemežus veiksmīgi var izķert. No rītiem tie parast savācas zem dēļu galiem vai citām lietām, kas noliktas zemē. Gliemežus ļoti pievilina alus smarža. Dēļu galus var apslacīt ar alu. Vakarā var dārzā novieto lēzenu šķīvīti ar alu. Gliemeži lielā daudzumā salien tajā un no rīta izskatās beigti. Tomēr nevajag steigties tos vienkārši izmest kompostā. Gliemeži ir tikai apdzērušies un pēc kāda laika paģiraini pamodīsies un līku ločiem dosies projām. Arī savlaicīga nezāļu apkarošana un regulāra zāles pļaušana palīdz mazināt gliemežu daudzumu.

Tas ir viens no Latvijas lielākajiem kukaiņiem, līdz pat 6 cm garš. Tas ir brūns ar vieglu kapara spīdumu. Priekškājas, ļoti spēcīgi attīstītas līdzīgi kā kurmim, piemērotas rakšanai. Pārsvarā tas mitinās trūdvielām bagātas, irdenās augsnēs. Zemesvēzis nesmādē gandrīz neko, ko var atrast zem zemes – pārtiek no dažādu augu saknēm un sīkām radībām. Var apgrauzt arī liliju saknes un sīpolus. Zemesvēžus var izķert ieraktos traukos, kas piepildīti ar trūdvielām.

Maijvaboļu kāpuri ir trekni, balti, saliekušies „C” veidā. To galva un krūtis ir rūsgans, bet pakaļgals zilganpelēks. Kāpuri grauž dažādu augu saknes, tai skaitā liliju saknes un sīpolus. Bieži vien lielākā daudzumā maijvaboļu kāpuri saviešas kompostos. Ja lapu komposts gatavots īpaši liliju sīksīpoliņu vai sējeņu audzēšanai, tad maijvaboļu kāpuri var nodarīt lielu postu. Ja kāpuri kompostā jau ieviesušies, tad pirms sīpoliņu izstādīšanas vai sēšanas komposts ar rokām jāpārrušina un kāpuri jāizlasa. Tas samērā viegli izdarāms, jo koši baltie kāpuri spīd jau pa gabalu. Lai maijvaboļu kāpuri kompostā nesaviestos, tas vismaz maijā un jūnijā, kad maijvaboles dēj oliņas, jātur rūpīgi apsegts.

Kurmji tīšu postījumu lilijām nenodara. Rokot alas tie gan var savandīt dobes un saskrāpēt sīpolus. Toties kurmja izveidotās alas izmanto dažādi grauzēji, peles un pat ūdensžurkas. Tāpēc labāk būtu kurmjus turēt pa gabalu no liliju dārziem. Ir labi, ja palīdz dažādi atbaidītāji – gan skaņas, gan smaku, bet kad kurmis pie tā visa pieradis, tad nākas lietot lamatiņas. Tagad nopērkamas arī indes granuliņas, kas domātas ne tikai grauzējiem, bet arī kurmjiem.

Ūdensžurkas Arvicola terrestris sauktas arī par zemesžurkām. Tie ir tumši pelēkbrūni vai melni grauzēji ar nedaudz gaišāku vēderiņu. Purns strupāks un galva platāka nekā pelēkajai žurkai. Noapaļotas, mazas ausis cieši piekļaujas galvai. Zobi bieži netīri oranžīgi dzeltenīgi, gari un izliekti. Ūdensžurkas dzīvo alās un pārtiek no sulīgām augu pazemes daļām. Rudens pusē veido lielus pārtikas krājumus ziemai. Par ūdensžurku darbību liecina izcilāta zeme. Staigājot pa dārzu, vietām kājas iegrimst alās. Žurkas midzeņa un pārtiks krātuvju tuvumā alu sistēma ir sarežģīta un sazarota. Redzami zemes pacēlumi. Tos viegli atšķirt no kurmju rakumiem. Kurmju rakumi vienmēr ir koniski piramidāli un sastāv no tīras uzstumtas augsnes. Turpretim žurku zemes pacēlumi ir palši un lēzeni, dažkārt pat vairāk kā metru diametrā un parasti apauguši ar zālēm.

Ja ūdensžurkas nospraustajā alas trasē pagadās kāds traucēklis, krūms vai koks, tā ar ceļu būvētāja nežēlību un precizitāti aizvāc visu prom. Vai tā būtu tūja, kļava vai hortenzija, nekas netiek žēlots. Tikai pēc kāda laika redzams, ka augs nokalst vai apgāžas.

Pļavās galvenie gardumi to ēdienkartē ir pieneņu, vārpatu, ušņu, tīruma mīkstpieņu un citu augu saknes un sakneņi. Nonākot dārzos, kur audzē sīpolpuķes, ūdensžurkas, droši vien, jūtas kā Leiputrijā. Veidojot uzkrājumus ziemai, ūdensžurka savās pazemes noliktavās savelk nevis tik pārtikas, cik būs nepieciešams, bet gan tik, cik var dabūt. Un ja nu tā nonākusi lielā dobē, kurā garās rindās cits pie cita sastādīti gardi sīpoliņi... Šis zvēriņš ir patiesi čakls.

Tā dārznieks drīz vien nonāk pie domām, kā izdarīt, lai šis kustonis nekad vairs nevienu sīpoliņu neapēstu. Ar aizbaidīšanu nebūs līdzēts, jo aizbaidītās ūdensžurkas aiz dārza robežām, savairosies desmitkārt un atgriezīsies ar īstu karaspēku. Visādi elektroniskie pīkstuļi un vibratori dobēs parasti nelīdz, jo ūdensžurkām nav ne jausmas, cik tie dārgi un izsmalcināti. Nedaudz līdzīgi ir ar dažām veikalos nopērkamajām indēm. Ja žurkas prastu izlasīt uz iesaiņojuma rakstīto, tad varbūt saprastu, ka inde domāta arī viņām. Uzķeras varbūt vienīgi jaunās un dumjās. Pret burkānu kārdinājumu ūdensžurkas tomēr nespēj noturēties. Tāpēc indi vajadzētu likt pārgrieztā burkānā. Ēsma jāievieto ūdensžurkās alā un ala rūpīgi jānoslēdz, lai nemazākais gaismas stariņš un nemazākā caurvēja pūsmiņa nebaidītu dzīvnieku.

Ir risinājums, ko izmanto lielās audzētavās, kur ērti braukt ar tehniku. Nepieciešamais aprīkojums: traktors un stingra gumijas šļūtene, ko nostiprina uz izpūtēja. Jau iepriekš ar mietiņiem jāatzīmē visas alu vietas un katrā pa 15 minūtēm iepūš atgāzes.

Varbūt sarīkot ūdensžurku medības? Varam izmatot ūdensžurku lielo kārības mīlestību – ja atrok žurkas alu, tad tā noteikti centīsies alu aizrakt. Kad redzams, ka ala drīz vien aizrakta, tad skaidrs, ka žurka ir turpat tuvumā. Aizraktā ala jāatrok vēlreiz. Kad ūdensžurka ierodas pie sapostītās alas, tā vispirms izbāž ārā galvu un paskatās apkārt, lai novērtētu situāciju. Šajā brīdī var mēģināt ūdensžurku nomedīt. Te labi noder visparastākā pneimatiskā šautene. Šī metode varbūt izklausās dīvaina un prasa nedaudz pacietības, bet praksē tā ir pārbaudīta ar labiem rezultātiem.

Toties izmaksu un efektivitātes ziņā nepārspēta varētu būt kaķenīte ar visiem bērniem.