Pēteris Upītis

Dzimis 1896. g., miris 1976. g.

Pēteris Upītis ir dzimis 1896.gada 19. maijā Cēsu apriņķa Jumurdas pagastā. Interese par dārzkopību radās jau bērnībā, tā kļuva par mūža lielo mīlestību. Līdz 1913. gadam P.Upītis mācījās Priekuļu lauksaimniecības skolā, turpmāk izglītība tika apgūta pašmācības ceļā. Jaunais Latvijas dārzkopis apceļoja lielākos augļkopības centrus Eiropā.

Visa darba mūža garumā notika intensīva sarakste, informācijas un sēklas materiāla apmaiņa ar dārzkopjiem dažādās pasaules valstīs. Pēc skolas beigšanas vecāku saimniecībā “Jaun–Rūsiņi” tika iestādīts 1,6 ha liels pomoloģiskais dārzs, ierīkota laboratorija, kur varēja veikt augsnes analīzes, izvērtēt augļus pēc to bioķīmiskā sastāva. Bija arī savs vīna pagrabs.

Veiksmīgi uzsākto darbību pārtrauca Otrais Pasaules karš, kad “... izdzina visus kur, pļavā, re, tulpes vēl aug.” /I.Ziedonis/

1945.gada rudenī Pēteris Upītis sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, apzinot un pētot augļaugu tautas selekcijas šķirnes. Ar savu divriteni viņš apceļojis vai visu Latviju, vācot un aprakstot interesantākos sēklaudžus. Dārzniekam sevis realizēšanai ir vajadzīgs dārzs. Tas tika atrasts Dobelē, kur līdz 1941.gada 14.jūnijam “Lauciņos” darbojusies brāļu Vārnu kokaudzētava. Uz tās bāzes 1945.gadā tika izveidota izmēģinājumu saimniecība. Kopš 1957.gada Pēteris Upītis Dobeles smagajā, auglīgajā zemē sāka stādīt savus dārzus. Meistars strādāja ar 24 kultūrām: ābelēm, bumbierēm, plūmēm, ķiršiem, aprikozēm, valriekstiem, lazdām, īstajām cidonijām, avenēm, zemenēm u.c.

Īpaši veiksmīga bija ceriņu selekcija. Latvijā un tālu aiz mūsu zemes robežām cilvēkus priecē 'Māte Ede Upītis', 'Liega', 'Gaiziņkalns', 'Esības Prieks' un daudzas citas šķirnes, jo Pēteris Upītis sapņoja pārvērst Latviju par ceriņu lielvalsti.

Pēteris Upītis devis arī savu ieguldījumu liliju introdukcijā un selekcijā. 50. un 60. gados selekcionārs introducēja vairākas liliju sugas no Kaukāza kalniem. Tās savstarpēji krustojot, viņš ieguva hibrīdu grupu, ko nosauca par Kaukāza lilijām. Populāras kļuva arī viņa Āzijas liliju šķirnes ‘Bŗūnupīte’ un ‘Dzintarlāse’.

Dārzkopja mērķis bija izaudzēt Latvijas apstākļiem piemērotas ziemcietīgas augļaugu šķirnes ar augstas kvalitātes augļiem. No plašā selekcijas materiāla klāsta izdalītas ābeļu šķirnes 'Ausma', 'Dobeliete', 'Ilga', 'Magone', 'Steiga', 'Velte', 'Ventspiliete', bumbieru šķirnes 'Jumurda', 'Paulīna', ķiršu šķirnes 'Aija', 'Indra', 'Jānis', aprikozes 'Daiga', 'Lāsma', 'Velta', 'Dzintars', 'Rītausma', plūmes 'Minjona', 'Zemgale', 'Ziedture', hibrīdplūmes 'Agrā Dzeltenā', 'Inese', avenes 'Ivars', zemenes 'Jūnija Smaids'.

Ievērojamais dārznieks sirdī bija mākslinieks, interesējās par fotografēšanu, dzeju, mūziku. Dobele kļuva par savdabīgu kultūras centru.